Kā sadzīvojāt ar vecāku "aiziešanu"?
21. jan 2012. 10:20
Es jūtu, ka nocietinos. Neesmu salūzis, bet nocietinos. Labi apzinos, ka vajag smaidīt un apkārtējiem teikt labus vārdus, bet vismaz pašlaik nevaru. Tāpēc arī vismaz kādu mēnesi nebiju "Amigos". Nevajag negatīvu enerģētiku ieviest publiskajā telpā. Tā jau daudziem ir problēmas.
Atslegas vārdi: Skumji0
Labākā atbilde
Līdzjūtība, DziDzi.
Varu saprast Tevi, man šāda situācija bija pirms 10 gadiem, kad aizgāja mammīte, lai arī 5 gadus pirms tam jau bija uz gultas... Iestājās briesmīga tukšuma sajūta, un apkārtējo ļaužu sīkie kašķi un sadzīviskās problēmiņas likās tāda niecība vien.
Metos darbos,kā Tu saki- nocietinājusies, prasīgāka pret pārējiem, kaut mammas piemiņas dēļ taču varu dzīvot labāk...Ar laiku dziļā sāpe pāriet, nāk sapratne par to, ko agrāk negribējām ieraudzīt..., bet mēs nekad vairs nebūsim tādi kā agrāk, Kļūstam ar zaudējumu dzīvesgudrāki.
Tagad jūtu viņu kā savu sargeņģeli. Turies, puis!
Atbildes (5)
izsaku lidzjutibu....
Man žēl, ja esi piedzīvojis smagus zaudējumus. Nocietināties nevajag.
Līdzjūtība , turies... bet nenocietinies pavisam
Smagi, es biju nocietnājusies uz vairākiem gadiem, jo uzskatīju, ka nav pareizi, nelaimes gadījumā zaudēt tēvu ..... viņam bij plāni .. bet tie sagruva ......
Varu pateikt tikai vienu, jāsamierinās, ka tāda ir dzīve ... kāds atnāk, kāds aiziet ..... un ar to ir jāsamierinās, pretēji - mēs neatlaižam viņus no sevis ... un tas nav labi.
Līdzjūtība, Dzintar, turies! Ir grūti smaidīt, ja iekšā ir tukšums, bet tas aizpildīsies, ar laiku, tikai nenocietinies..., vismaz mēģini. Protams, ka nebūs tā kā bija, jo pietrūks mīļie. Skumjas ir jāizskumst, tā vienkārši ir un ar laiku Tavs smaids atgriezīsies pats no sevis. Saku no pieredzes, es arī esmu zaudējusi tēvu. Turies!