Rupjš, bet taisnība
Maucām mēs no Rīgas uz Mazsalacu, bet (te daudzi bet bija), caur Braslavu (kas zin spratīs) martā. Un te šai sagribas pa maziņo - daba ir daba (es līdz 3. kalsei domāju ka meitenes nečurā un bērni nāk pa nabu ārā). Abās pusēs lauku ceļam, kā greideris izbraucis, slapjā sniega vāli. Kur meitēnam likties? Vienkārši notupjas uz ceļa vidus un... nu ko tu padarīsi. Iekāpa atpakaļ, un galvenais ko prasa - tu tiešām spogulī neskatījies? Taču nē, bet vis notika priekšējā stiklā. Pēc brīža, nu kāda laika, man jau ar nav no gumijas, apstājos, izkāpju, apsēžos uz bāgāžnieka un mēģinu tā "nu itkā ar auto nav  viss kārtībā"   ši atver logu un saka, labi, bet kur tev tā kasete (muzika) palika.

Braucu pa Gauju ar cauru plostu! :) Priecājos, ka dzīva esmu :)))

Izlecu ar izpletni    
kaut gan ekstrēmākas sajūtas sagādāja brauciens ar zvejnieku laivu no Kolkas bākas atpakaļ uz krastu. Atpakaļbraucot pacēlās vējš un mētāja laivu kā spalviņu pa viļņiem. Kad izkāpām krastā kājas no bailēm trīcēja...Otro reizi es to piedzīvot negribētu...

Ļāvos ļoti bīstamai operācijai.