kkas no musu labakajiem zurnaliem!!!
Vai esat sastapusi jebkad vesture kadu tik nezeligu maniaku!?

1576. gadā ungāru varonis Stefans Batorijs, kurš ar savu armiju bija izglābis Vīni no turkiem, kļuva par Polijas karali. Daudzus gadus pirms tam viņa māsa Anna bija salaulājusies ar Djordu Batoriju no cita Batoriju dzimtas atzara. Laulības starp šīs dzimtas radiniekiem nebija nekas neparasts tāpat kā asinsradniecības radītās sekas – epilepsija, no kuras nomira arī karalis Stefans, vājprāts, smags alkoholisms, incesti. Varbūt ar Batoriju gēniem izskaidrojamas arī Stefana jauniņās māsasmeitas Elizabetes mežonīgās niknuma lēkmes, kas viņai radās jau bērnībā.
16. gadsimtā Ungārijas līdzenumos un Karpatu kalnos nepārtraukti karoja turki, ungāri un austrieši. Notvertos ienaidnieka karavadoņus dzīvus vārīja katlos vai uzsēdināja uz mieta. Elizabetes tēvoci Andrāšu Batoriju sakapāja ar cirvi kādā kalnu pārejā. Viņas tanti Klāru izvaroja turku armijas vienība, bet pēc tam sievietei pārgrieza rīkli. Taču arī pati Klāra nebija bez grēka – no četriem vīriem pirmo divu nāve bija uz viņas sirdsapziņas.
Šajā skarbajā pasaulē dižciltīgu meiteņu liktenis bija skaidrs jau kopš dzimšanas – agras laulības, bērni, saimniecība. Tas pats gaidīja arī Elizabeti Batoriju, kura 11 gadu vecumā jau bija saderināta ar grāfa dēlu Ferencu Nadašdi. Meitene uzauga Ečedas pilī Ungārijā. Viņas tēvs nomira agri, bet māte – kad Elizabetei bija desmit gadu. Jaunā grāfiene, salīdzinot ar citām tā laika un kārtas sievietēm un pat vīriešiem, tika labi izglītota: prata latīņu, vācu un grieķu valodu un interesējās par zinātni, sevišķi astronomiju. Tomēr viņa bija arī atstāta savā vaļā, turklāt visu bērnību saskārās ar nežēlīgas spīdzināšanas skatiem, ko sagādāja tēvs, brāļi un citi radi, sodot kalpus un zemniekus. Tas veicināja Elizabetē snaudošās sadistiskās tieksmes.
Četrpadsmit gadu vecumā patvaļīgā jaunkundze dzemdēja bērnu no kāda kalpa, vainīgais un arī bērns pazuda bez pēdām. Elizabeti steigšus izdeva pie saderētā vīra.
Elizabete Batorija un Ferencs Nadašdi salaulājās 1575. gadā – viņai bija 15 gadu, līgavainim – 20. Kāzās piedalījās aptuveni 4500 viesu. Pēc laulībām jaunā sieva paturēja savu uzvārdu, jo Batoriju dzimta bija daudz varenāka par vīra ģimeni. Elizabetes pūrs bija tik iespaidīgs, ka jaunajam vīram prātā nenāca apstrīdēt viņas jaunavas godu. Un viņam tas pat nebija īpaši svarīgi – pāris gadu pēc kāzām Nadašdi tika iecelts par ungāru armijas ģenerāli, devās karagājienos pret Osmaņu impērijas iebrucējiem un mājās parādījās epizodiski. Pēc laulībām Elizabete gandrīz visu laiku dzīvoja vīra īpašumā – Čahtices pilī, tagadējā Slovākijā.
Nadašdi bija nežēlīgs karavadonis un no turkiem iemantoja iesauku Melnais beks – par bekiem jeb bejiem turki sauca vadoņus. Nadašdi kļuva slavens ar sagūstīto turku masu slepkavībām: viņš parasti izvēlējās lēnu soda veidu, lai gūstekņi ilgāk mocītos. Viņa kavalēristiem pie zirgu segliem nereti kūļājās nocirstas turku galvas. Uzskata, ka Nadašdi apmācījis sievu nepaklausīgo kalpu sodīšanā. Tomēr paša kalpi nav turki, un Elizabetes pārlieku lielā cietsirdība viņam nepatika. Aizejot karā, viņš parasti lūdza draugus pieskatīt sievu. Grāfiene baidījās no vīra, tāpēc viņa dzīves laikā savas sadistiskās tieksmes centās ierobežot.
Ko dara garlaikota grāfiene?
Vīra biežās prombūtnes laikā Elizabete ļoti garlaikojās un viņai bija arī romāns ar kaimiņu muižnieku Ladislavu Bendi. Pirmais bērns Elizabetes un Ferenca laulībā piedzima tikai pēc desmit gadiem; kopumā pārim bija meitas Anna, Katalina un Ursula, kā arī mantinieks Pals, vēl divi bērni nomira mazi. Pēc tālaika paražām ar bērniem nodarbojās zīdītājas un aukles, bet vēlāk viņus nosūtīja audzināšanā citām dižciltīgām ģimenēm. Saviem bērniem Elizabete esot bijusi ļoti laba māte.
Elizabete klusībā sapņoja nokļūt galma ballēs Vīnē vai Presburgā, kas bija Ungārijas senā galvaspilsēta, kur visi apbrīnotu viņas daiļumu. Elizabete esot bijusi neparasti skaista – ar melniem matiem un ļoti gaišu ādas krāsu. Grāfieni arvien vairāk pārņēma narcisisms: dienā viņa nomainīja vairākus tērpus un stundām ilgi stāvēja pie liela spoguļa. Stāsta, ka spogulim pēc viņas pavēles izgatavoti speciāli roku balsti, lai būtu ērtāk spoguļoties.
Elizabete vadīja lielo saimniecību un tīksminājās, pašrocīgi sodot kalpones. Ja sitot parādījās asinis, kundze kļuva nevaldāma. Reiz, atgriezies no kara, Ferencs ieraudzīja dārzā kailu meiteni, kas bija piesieta pie koka un nolipusi ar mušām un skudrām. Elizabete nevērīgi paskaidroja: “Viņa zaga bumbierus. Noziedu ar medu, lai būtu laba mācība.”
Elizabeti aizrāva melnā maģija, ko viņai bērnībā ierādīja aukle. Arī viens no tēvočiem bija fanātisks sātanists. Kalpone Dorko kundzi apmācīja dažādos buršanās paņēmienos, tādējādi iedrošinot viņas sadistiskās tieksmes. Kādu dienu Elizabete rakstīja vīram: “Dorko man iemācīja vienu jauku lietu. Noķer melnu vistu un sit to līdz nāvei ar baltu nūju. Asinis savāc un nedaudz uzziež savam ienaidniekam. Ja nav iespējams tās uzziest ķermenim, jādabū kāda viņam piederoša lieta un tā jāapsmērē.”
Elizabetes un Ferenca laulība ilga gandrīz 30 gadu, līdz 1604. gadā viņš nepilnu 50 gadu vecumā nomira. 44 gadus vecajai atraitnei nu bija iespēja darīt visu, ko vēlas.
Jau mēnesi pēc vīra nāves Elizabete ieradās Vīnē, šokējot karalisko galmu. Taču sabiedriskās izklaides nespēja konkurēt ar viņas maniakālajām izpriecām, kurām visparocīgākā vieta izrādījās Čahtice. Tur viņa izveidoja baisu galmu no vairākiem kalpotājiem, kas ar baudu izpildīja viņas slepkavnieciskās vēlmes. Asiņainajos eksperimentos piedalījās kalpone Dorko jeb Doroteja Senteša, kura līdz kāzām bija apkalpojusi arī kundzes meitu Annu; Ilona Jo, kas kundzei kalpoja desmit gadu, būdama arī viņas bērnu aukle; āksts Fiko jeb Janošs Uivari, kas bija punduris un drīz kļuva par galveno spīdzinātāju; tuvējā meža ragana Anna Darvūlija, kas kundzi apmācīja burvestībās un asins rituālos.
Tieši Darvūlija esot mācījusi Elizabetei, kā risināt novecošanas problēmu, kas kundzi padarīja gluži traku. Viņa teikusi, ka jaunības atgūšanai nepieciešamas nevainīgu jaunavu asinis. Leģenda vēsta, ka Elizabete to izdomājusi pati pēc kāda gadījuma ar kalponi, kurai viņa iesitusi par matu neveiklu ķemmēšanu. Kalponei no pārsistā deguna vai lūpas izsprāgušas asinis un trāpījušas kundzei uz rokas. Pēc noslaucīšanas āda tajā vietā kļuvusi gaišāka. Tad grāfiene nolēmusi, ka viņai vismaz reizi nedēļā jāpeldas jaunavu asiņu vannā.
Grūti pateikt, kad Elizabete pārkāpa robežu, kas cilvēku šķir no zvēra, taču jauniņās kalpones pilī pazuda tik ātri, ka grāfienes palīgiem regulāri nācās vervēt citas no apkārtnes zemnieku ģimenēm, piesolot labi apmaksātu darbu pilī. Taču, kad paklīda baumas par baismīgiem kliedzieniem pilī un kad mežmalā uzradās daudz svaigi raktu kapu, bet suņi izkašņāja pavirši apglabātu sieviešu mirstīgās atliekas, vietējie kļuva piesardzīgi.
Tad grāfiene pievērsās zemākas kārtas muižnieku atvasēm – viņu vecāki tika pierunāti sūtīt meitenes pie Elizabetes it kā apgūt galma etiķeti. 1609. gadā tika sapulcētas 25 jaunavas, bet pēc pāris nedēļām dzīvas bija palikušas tikai divas, kuras grāfiene apsūdzēja skolasbiedreņu noslepkavošanā dārglietu dēļ un inscenēja viņu pašnāvību. Galu galā asiņainajai grāfienei nācās pievērsties pat jaunavu laupīšanai.
Desmit gadu laikā Čahticē slepkavošanas mehānisms bija izstrādāts līdz sīkumiem. Kad meitenes ieradās pilī, grāfiene ieradās viņas apskatīt. Viņa atlasīja pašas skaistākās, bet pārējās nosūtīja strādāt. Izvēlētās jaunavas tika novestas pagrabā, kur Ilona un Dorko tūlīt sāka viņas sist, durstīt ar adatām un plosīt ar knaiblēm. Meiteņu kliedzienu uzbudināta, grāfiene pati metās spīdzināšanā.
Elizabetei sagādāja baudu upuru sišana līdz nāvei vai izkropļošana; viņas slimajai fantāzijai nebija robežu. Sevišķi viņu tracināja asinis; lai gan grāfiene tās nedzēra un par vampīru viņu tiešā nozīmē nevar uzskatīt, taču pusdzīvām meitenēm parasti tika pārgrieztas vēnas un asinis iztecinātas īpašos traukos. Iespējams, viņa tiešām tās izmantoja peldēm.
Asiņainajai grāfienei bija vesela spīdzināšanas rīku kolekcija: naži, knaibles, spīles, zāģi, adatas utt. Viņas iemīļotākās rotaļlietas bija dzelzs jaunava un īpašs būris. Dzelzs jaunava, kas tikusi pasūtīta Presburgā, bija cilvēka auguma doba figūra no koka vai dzelzs ar asiem dzelzs pīķiem iekšpusē. Kad tās iekšienē ievietoja upuri un jaunavu aizvēra, pīķi caurdūra miesu. Savukārt zemajā un šaurajā būrī, kurā nevarēja ne izslieties, ne apsēsties, upuris tika valstīts šurpu turpu pa dzelkšņiem.
Atliek pabrīnīties, kā Elizabetei tik daudzus gadus izdevās netraucētai veikt savus briesmu darbus, vēl jo vairāk tāpēc, ka apkārtnē arvien vairāk izplatījās runas. Iemesls tam varētu būt Elizabetes ļoti augstais stāvoklis, jo viņai bija radinieki arī karaliskajās aprindās. Tiesa, jau laikā no 1602. līdz 1604. gadam vietējais luterāņu mācītājs, kuram grāfiene pavēlēja slepus apbedīt noasiņojušus meiteņu līķus, sajuta ko nelāgu un sūdzējās ungāru parlamentā. Taču tikai pēc sešiem gadiem Hābsburgu jaunieceltais Ungārijas karalis Mātjāšs II deva pavēli Ungārijas palatīnam jeb premjerministram Djordam Turzo izmeklēt šo lietu. Elizabetes brālēns Djords bija septiņus gadus jaunāks par viņu. 1610. gada martā viņš pavēlēja diviem notāriem sākt liecību vākšanu pret grāfieni.  
1610. gada 30. decembrī Turzo, grāfienei nezinot, ar bruņotu vienību iebruka Čahticē. Pagrabā viņš atrada sakropļotu jaunas meitenes līķi un divas jaunavas, kas bija tuvu nāvei. Viņš saoda nāves smaku; redzēja ar asinīm nošķiestas sienas, dzelzs jaunavu, būri un citus spīdzināšanas rīkus, traukus ar izžuvušām asinīm... Tur bija cietuma kameras, vienā no tām – meiteņu bariņš, kas gaidīja savu kārtu mirt. Turzo arestēja gan grāfieni, gan viņas sadistisko komandu. Grāfiene mājas arestā tika atstāta pilī, bet kalpotājus nogādāja uz tiesu. Viņa nenoliedza Turzo apvainojumu masu slepkavošanā, bet paziņoja, ka viņai kā senas dzimtas mantiniecei uz to ir tiesības.
Tiesa galvenā tiesneša un vēl 20 tiesnešu sastāvā notika jau 1611. gada 7. janvārī, bet Elizabete Batorija tajā nepiedalījās. Mātjāšs II gan gribēja viņai piespriest nāvessodu, bet Turzo izdevās karali pārliecināt, ka grāfienes tiesa un soda izpilde varētu radīt publisku skandālu un diskreditēt Ungārijas dižciltīgāko ģimeni, kuras pārstāvis, Elizabetes brāļadēls Gabors Batorijs, tolaik valdīja Transilvānijā, tagadējā Rumānijas teritorijā.
Ilonu Jo un Dorko pirms soda izpildes bija paredzēts spīdzināt. Ilonai ar nokaitētām knaiblēm tika norauti roku pirksti. Tiesas piezīmes liecina, ka viņa zaudējusi samaņu pēc ceturtā pirksta. “Viņa nezināja, cik meiteņu nogalināts, bet teica, ka ļoti daudz. Viņa nezināja ne viņu vārdus, ne no kurienes tās nāca; viņa pati nogalināja aptuveni 50,” vēsta pratināšanas pieraksti. Dorko noģība, jau vērojot Ilonas mocīšanu. Kāda liecība pret viņu vēsta: “Dorko ar šķērēm pārgrieza upura roku vēnas; bija tik daudz asiņu, ka ap grāfienes gultu vajadzēja nobērt pelnus un vēlāk nomainīt viņas drēbes.” Ilona un Dorko tika sadedzinātas dzīvas pie tiesas pils.
Punduris Fiko netika spīdzināts, bet viņam pirms sadedzināšanas sārtā nocirta galvu. Viņu uzskatīja par mazāk vainīgu, tomēr viņš kalpoja grāfienei 16 gadu un bija ļoti nežēlīgs. Tiesā Fiko teicis: “Nezinu, cik sieviešu, bet es nogalināju 37 meitenes; kundze piecas no viņām lika apglabāt bedrē, vēl divas – mazajā dārziņā zem alām, vēl divas – Podoljes baznīcā naktī.” Meža raganai Darvūlijai bija veicies, jo viņa pirms dažiem gadiem bija mirusi dabiskā nāvē. Kāda liecība vēsta, ka tieši Darvūlija bijusi tā, “kura ievadīja Eržebeti viscietsirdīgākajās izpriecās, kura iemācīja vērot cilvēkus mirstam un atklāja tā jēgu. Grāfiene pirms tam, tīksminoties par savu kalpu ciešanām un asinīm, sevi attaisnoja ar to, ka tas ir sods par kādu viņu pārkāpumu. Bet pēc tam asinis tika izlietas asiņu dēļ un slepkavots slepkavošanas pēc.”
Pēc aresta Elizabeti dzīvu iemūrēja pašas pils tornī – 1611. gada pavasarī meistari aizmūrēja visus logus un durvis, atstājot tikai nelielas spraugas ventilācijai un ēdiena pasniegšanai. Katrā no pils četriem stūriem uzslēja karātavas – kā apliecinājumu, ka pilī dzīvo uz nāvi notiesāta persona. Mātjāšs II tomēr nelikās mierā un lūdza Turzo turpināt liecību vākšanu pret grāfieni. 1610. un 1611. gadā liecināja aptuveni 300 cilvēku, tostarp grāfienes radinieki, kam viņas noziedzīgā uzvedība nebija noslēpums.
Elizabete Batorija savās kapenēs – tumsā, stindzinošā aukstumā, pusbadā – pavadīja gandrīz četrus gadus. Viņa neko nenožēloja un neko nelūdza. 1614. gada augustā, aptuveni nedēļu pēc savas 54. dzimšanas dienas, viņa tika atrasta mirusi. Sargs bija ievērojis, ka ēdiens vairākas dienas nav aiztikts, un ielūkojies pa durvju spraugu. “Nomira pēkšņi, bez krucifiksa un gaismas,” rakstīja kāds viņas nāves liecinieks. “Tajā dienā bija slikts laiks, briesmīgs vējš, it kā ragana būtu mirusi.” Grāfieni sākumā apbedīja Čahtices baznīcā, taču ciemata iedzīvotāji pret to strikti iebilda un viņas mirstīgās atliekas pārvietoja uz dzimto pusi Ečedu, kur tās guldītas Batoriju dzimtas kapenēs.
Neviens skaidri nevarēja pateikt upuru kopējo skaitu. Taču kāds liecinieks minēja grāmatu, kurā Batorija uzskaitījusi mocekļus, kopskaitā vairāk nekā 650 personu. Šo grāfienes dienasgrāmatu esot atradis Turzo, un, iespējams, tā mūsdienās glabājas Ungārijas valsts arhīvā Budapeštā. Tajā esot atrodami aptuveni šādi ieraksti – “Nr. 169, maza auguma” vai “Nr. 302, ar melniem matiem”, jo vārdus grāfiene neuzskatīja par vajadzīgu iegaumēt. Tomēr neviena no ungāru varām gadsimtiem ilgi nav uzdrošinājusies šo dokumentu publiskot.