Zvans….
Puisis:Sveika mīljā..Mums vajag parunāt
Meitene:Kā Tu to domā?
Puisis:Kaut kas ir noticis…
Meitene:Kas?Kas pa lietu? Tas ir kaut kas slikts?
Puisis:Es negribu tevi sapināt…
Meitene: (domā) ak Dievs,es ceru,ka viņš mani negrib pamest,es viņu ļoti mīlu…
Puisis:Vai Tu klausies?
Meitene:Jā,es klausos,kas ir tik svarigs sakams?
Puisis:Es nezinu vai spēšu to pateikt…
Meitene:Lūdzu saki,kas pa lietu..
Puisis:Man jābrauc prom
Meitene: Par ko Tu runā?Nepamet mani,es mīlu Tevi…
Puisis:Tas nav tā,es vienkārši pārceļos tālu prom…
Meitene:Kāpēc? Tava ģimene dzīvo šeit…
Puisis:Mans tētis manis sūta uz citu skolu…
Meitene:Es nespēju tam noticēt..
*Tētis paceļ otru klausuli: „Ko es tev Teicu Samanta par ilgu runašanu ar zēniem?Liec nost to sasodīto klausuli!”
Puisis:Wow,Tavs tētis izklausās tiešam nikns
Meitene:Tu jau zini,viņš tāds paliek,bet tāpat-es negribu,lai tu brauc prom..
Puisis:Vai tu brauksi man līdzi?
Meitene:Mīļais,Tu zini ,ka es darītu visu tevis deļ,bet es nevaru…Tu zini,kas būs ja došos tev līdzi…Mans tēvs mani nogalinās…
Puisis: (bīdigi) ir jau labi,saprotu…laikam…
Meitene:Es nespēju noticēt tam,kas notiek…
Puisis: man tev kkaut kas jāiedod pirms es aizbraucu,es lidoju ar reisu 1-80 no paša rīta,tāpēc man tevi jāredz tagad…
Meitene:Labi,es izlavīšos…tiekamies parkā
Puisis: Ok,pēc 20 min tiekamies tur
*Viņi satiekas centrālparkā,apskauj viens otru un viņš iedod vēstuli…..
Puisis:Lūk,šis ir tev..man jāiet…
Meitene: (sāk raudāt….)
Puisis:Neraudi mīļā,es tevi ļoti mīlu,bet man laiks iet…
Meitene: (sāk iet prom….)
*Abi aiziet pa mājām un meitene sāk lasīt vēstuli,ko viņš iedevis…
Tur rakstīts……
„Samanta,Tu jau zini,ka es braucu prom….Es zinu ,ka šādi labāk varēšu paskaidrot notiekošo un visu patiesību..es tevi nekad neesmu mīlējis,es tevi tik ļoti ienīstu….Tu esi stulba…nekad to neaizmirsti…nekad nesmu par tevīm ruupējies…neesi bijusi man svarīga…nekad neesmu gribējis ar tevi runāt ilgi…Nedomāju,ka kadu varēšu tā ienīst kā tevi…man tu nekad nepietrūksi…..Stulbā,tu droši vien paturēsi šo vēstuli,jo tas ir pēdējais,ko tev esmu devis…Ienīstu tevi ļoti…’’
Kristians
*Samanta sāk raudāt…Iemet vēstuli miskastē un raud stundām…
Paiet dienas,viņa ir bēdīga, depresijā, un jūtās vientuļa…Zvana telefons….
Puisis:Kā tu jūties?
Meitene:Es neticu tam ,kas notika,es domāju,ka tu mani mīli...
Puisis:Aa,par to…Kristians man atstaja ziņu,lai tev pasaku, lai paskaties mēteļa kabatā…
*Viņa atrod mazu papīra gabaliņu,kurā teikts:
„Mīļā, ceru ka tu šo lasi pirms vēstules,Es domāju ka tavs tēvs varētu to izlasīt tāpēc aizstāju dažus vārdus,Tie bija domāti šādi-
ienīst=mīl, nekad=vienmēr, stulbā=mana mīļā…
Ceru,ka saprati tagad visu pareizi,jo mīlu tevi no visas sirds...Kristians...
Meitene:Ak Dievs,viņš tomēr mani mīl,viņš to būs ielicis manā kabatā kad samīļoja mani..
*Samanta iesledz Tv „Reiss 1-80 ir avarējis,tiek meklēti izdzīvojušie...šī ir traģēdija kas netiks aizmirsta...tikušas atrastas jau 47 jauniešu mirstīgās atliekas...
Viņa izslēdz TV, un nevienam nemanot klusiņām ieslīd savā istabā...No rīta vecāki viņu atrod mirušu...
Pašnāvība...Viņa nebija spējusi iedomāties dzīvi bez viņa...
*Automātiskais atbildētājs iepīkst..."Sveika!Es tomēr neaizbraucu, vienkārši ļoti vēlējos tevi vēl pēdējo reizi satikt...Esmu dzīvs, ceru ka neesi pārāk noraizējusies...Piezvani,kad vari..."
Žēl,bet Samanta jau bija viņsaulē...
Puisis to uzzinājis nekur neaizbrauca...Un izdarīja to pašu ko viņa...Pašnāvību...Miers...Klusums...Bet tur viņsaulē...Atkal abi kopā...Un nu uz mūžiem...