1949. gadā dakters Lorenss pētīja cilvēka imūnās reakcijas un atrada, ka imunitāti var nodot otram cilvēkam, pateicoties mazām molekulām, kuras vēlāk nosauca par Transfer Faktoru. Visvairā TF atrodas mātes pirmpienā ( nedaudz to ir arī leikocītos).
Daba ir izveidojusi tā, ka visi zīdītāji miljoniem gadu nodod savu imunitāti ar mātes pirmpienu. Transfer Faktors ir dzīvībai svarīga informācija. Dzīvnieki, kuri nav saņēmuši pirmpienu, iet bojā.
Izmantojot jaunāko tehnoloģiju, zinātnieki izdalīja absolūti tīru TF, attīrot nto no liekajām olbaltumvielām, taukiem, kazeīna un imūnglobulīna. Līdz ar to, no 50 kg sausa govs pirmpiena iegūst tikai 1 kg Transfer Faktora. Tas ir pilnīgi tīrs , neizsauc alerģiju.
!989. gadā ir patentēta tehnoloģija absolūti tīra Transfer Faktora iegūšanai. Kompānija 4life ir patents uz šo tehnoloģiju uz 25 gadiem.
Transfer Faktori ir signālmolekulas - komunikātori, kas iegūti no govs pirmpiena. TF ir efektīvs līdzeklis, lai nodotu imūno informāciju no molekulas uz molekulu. TF apmāca un trenē jaunās imūnšūnas. Pateicoties tehnoloģijai, molekula ir viegla un sīka. Caur asinsriti to uzreiz saņem visi orgāni. Imunitāte tiek apmācīta no jauna. TF ir vajadzīgs visiem.
Katra valsts lielu budžeta daļu izlieto bruņojumam. Valstij jābūt gatavai gan iekšējo, gan ārējo ienaidnieku uzbrukumiem. Tāpat ir ar cilvēka ķermeni. Apkārt ir daudz ienaidnieku, kas ir vienmēr gatavi uzbrukt un arī uzbrūk. Tie ir mikrobi,vīrusi, baktērijas. Bieži cilvēks pat neiedomājas, ka viņa rīcībā ir armija - kareivji, virsnieki, specdienests, specvienības, pat ķīmiskie ieroči. Agresora rīcība ir prognozējama. Iebrucis organismā, tas cenšas nomaskēties, apmānīt aizsardzību. Cilvēka ķermenis ir līdzīgs aplenktam cietoksnim. Ienaidnieks meklē vāju vietu organismā un cenšas iebrukt.
Pirmais šķērslis ir āda, kuras sastāvā ir keratīns , un kura uzdevums ir atsist sēnīšu un baktēriju uzbrukumus. Ādas virsējais slānis nolobās ( kopā ar baktērijām un sēnītēm) un veidojas jauns ādas slānis. Iekļūt var tikai caur ievainojumu.
Vīrusi organismā nokļūst - ieelpojot. Taču degunā un plaušās tos sagaida speciālas šūnas, kas iznīcina ienaidnieku ( fagocīti).
Mikrobi organismā nokļūst ar ēdienu, ko tur tos iznīcina sālsskābe un fermenti. Ja ir brūce, mikrobi un baktērijas viegli var iekļūt organismā. Bet tad fagocīti steidz uz notikuma vietu, gatavi aprīt ienaidnieku. No otras puses, , organisms cenšas remdēt brūci.
Ja tomēr ienaidnieks nokļuvis garām robežpostenim - sākas cīņa, kurai ir 4 etapi:
1. ienaidnieka identifikācija un pirmais atsitiens;
2. aizsardzības nostiprināšana un ieroču gatavošana ;
3. uzbrukums un kauja;'
4. atgriešanās mierīgā dzīvē.
Pirmie kaujā dodas makrofāgi, kas ir gatavi aprīt ienaidnieku. Makrofāgi strādā arī kā slepenie izlūki. Viņi izzina ienaidnieka būtību un nodod tālāk informāciju T - šūnām.
Vīruss, nokļuvis uz šūnas, pieķeras tai, izšļāc fermentu, kas bojā šūnas apvalku. Nokļuvis šūnā, vīrusa genoms sāk dalīties un sintezē savas kopijas.Šūna pārplīst un vīruss ķeras klāt jaunai šūnai. Tā sākas karš.
Organisms sūta specvielu - pirogēnu, kas būtībā ir trauksmes signāls. Tas nokļūst smadzenēs un cilvēkam paaugstinās temperatūra.
Ja fagocīti netiek galā ar pirmo uzbrukumu, tad nāk palīgā T- killeri. B- šūnas, uzzinot par ienaidnieka būtību, sāk ražot ieročus ( tie ir precīzi kā atslēga slēdzenei).Imūnai sistēmai ir iedzimta spēja izveidot atslēgu pret miljoniem dažādu slēdzeņu. T- killeri iznīcina pat tos ienaidniekus, kas paslēpušies kādā šūnā un ir izbēguši no B- šūnām. T- killeri tos izskaitļo un iznīcina kopā ar slimo šūnu un tajā esošo vīrusu.
Pēc ienaidnieka iznīcināšanas, savu darbu sāk T- supresori. Viņi dod pavēli uzbeigt kara darbību.
Lielākā daļa T- killeru un B- šūnu izbeidz savu dzīves ciklu un mirst, taču grupa - atmiņas šūnas- patur atmiņā ienaidnieku, lai to vienmēr laikus varētu atvairīt ( cūciņas , vējbakas utt.). Iegūta imunitāte.
Pēc visa uzinātā, atliek tikai secināt -Ko mēs par sevi zinām? - Maz, pavisam maz!!