Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu traukusies uz tiem-
Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā,
Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem...
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu steigusies uz tiem
Ar lētticības palmu zaru rokā,
Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām.
Es neticu, ka var bez cilvēkiem.
Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.
No viņiem visas mana mūža bēdas,
No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.

/Ā.Elksne/