Pēc teroristiskajiem aktiem 2001.gadā, Billija Grehema meita televīzijā uz jautājumu: Kā Dievs ko tādu varēja pieļaut? – atbildēja:

„Esmu pārliecināta, ka Dievs ir dziļi noskumis par notikušo tāpat kā mēs, bet tas ir tikai kā rezultāts tam, ka mēs gadiem ilgi esam Viņam teikuši, lai Viņš aiziet no mūsu skolām, valdības un mūsu dzīvēm. Un tā kā Dievs ir “džentlmenis,” es domāju, ka Viņš arī klusu atkāpās.

Kā mēs varam sagaidīt, ka Dievs mūs joprojām svētīs un sargās, ja mēs paši pieprasām, lai Viņš atstāj mūs mierā un neiejaucas mūsu dzīvē?

Domāju, tas viss sākās ar to, kad Madelaina Mareja O’Gera /Madalyn Murray O`Hair/ (Viņa tika nogalināta un viņas ķermenis tika atrasts tikai nesen) stingri pastāvēja uz to, ka skolās nekādas lūgšanas nav vajadzīgas; un mēs viņai pateicām: „OK”.

Pēc tam kāds sacīja- būs labāk, ja skolās vairāk Bībeli nelasīs... Bībeli, kura māca: nenogalini, nezodz, iemīli savu tuvāko kā sevi pašu! Mēs atbildējām: „OK”

(...) Vēl vēlāk kāds izteica domu, ka būtu labāk, ja skolotāji un audzinātāji mūsu bērnus nesodītu, kad viņi slikti uzvedas. Skolas direktori atzina, ka būtu labāk, ja neviens skolas darbinieks skolniekiem nevarētu pieskarties, kad tie uzvedas slikti, lai nedzirdētu par savu skolu sliktas atsauksmes. Viņi noteikti arī nevēlējās šī iemesla dēļ būt apsūdzēti vai tiesāti (pastāv liela atšķirība, starp sodīšanu, pieskaršanos un sišanu vai pazemošanu, autora koment.). Mēs atbildējām: „OK”.

Tālāk kāds ieteica, lai mūsu nelaimē nonākušajām meitām tiek dota atļauja izdarīt abortus bez viņu vecāku piekrišanas. Mēs atbildējām: „OK”.

Pēc tam, kādi gudrie no skolas padomes nonāca pie kopīga viedokļa: ja reiz zēni, kā jau vīrieši, vienalga to darīs, tad izsniegsim viņiem prezervatīvus, kad viņi to gribēs, un apmācīsim viņus šajās lietās jau iepriekš; vecākus par to nemaz nav jāinformē. Tā viņi varēs jebkurā laikā gūt jaunas emocijas. Mēs atbildējām: „OK”.

Pēc tam, kādi no augstāk stāvošajiem valsts darbiniekiem sacīja- nav svarīgi, kāda ir mūsu personīgā dzīve, galvenais, lai mēs labi izdarām savu tautas uzticēto darbu... Un piekrītot, atzinām, ka mums nav svarīgi, kā kādi, ieskaitot valsts prezidentu, pavada savu brīvo laiku. Svarīgi ir tikai tas, lai viņi labi veic savus pienākumus, jo valsts ekonomika ir pati svarīgākā.

Vēl kāds pateica: izlaidīsim žurnālus ar kailu sieviešu fotogrāfijām un nosauksim to par veselīgu un skaidru izpratni par sievietes ķermeņa skaistumu. Mēs atbildējām: „OK”.

Citi šajā kailo ķermeņu skaistuma izpratnē gāja vēl tālāk un nopublicēja kailu bērnu fotogrāfijas. Pēc tam tika sperts vēl viens solis un viņi tika piedāvāti Internetā. Bet mēs vienotā korī pateicām: „OK”, jo visiem taču ir tiesības brīvi paust savu viedokli.

Pēc tam izklaides industrija televīzijā un kinofilmās sāka laist klajā skatus, kuri popularizē vardarbību, profanāciju un seksu, ieskaņot mūziku, kura aicina uz varmācību, narkotikām, slepkavību, pašnāvību un sātaniskām izdarībām. Mēs atbildējām, ka tā taču ir tikai izklaide, kurai nevar būt nekādu ļaunu seku, jebkurā gadījumā neviens to neuztvēra nopietni. Esam spēruši nākamo „lielo soli uz priekšu”.

Tagad mēs sev vaicājam, kāpēc mūsu bērniem nav kauna jūtas, kāpēc viņi vairs nevar nošķirt to, kas labs un to, kas ļauns, kāpēc tiem nesagādā problēmas nogalināt skolas biedrus vai sevi? Visticamāk, mēs spēsim izskaidrot notiekošā iemeslus tad, ja par to sāksim domāt ilgstoši un nopietni. Domāju, ka tam, līdz kam esam nonākuši, ir daudz kopīga ar zināmo teicienu: „PĻAUJAM TO, KO IESĒJĀM”. "

Piezīme: Annija Grehema, Fragments no t.Augustīna Pelanovska OSPPE grāmatas "Dzīvinošā miršana"