Latvietis es esmu – velns un ducis! –
Skan pie Dzintarjūras mani soļi.
Vai tad es no ķurķa esmu mucis,
Ka zem kājām čirkst man smilts un oļi?

Nē, nāk mana mīļotā pa ceļu,
Dziedādama ļoti skumju dziesmu.
Es tai priekšā alus kausu ceļu,
Lai tās bēdas deg ar zilu liesmu!

Bet skan mīļās smiekli tā kā zvani:
„Vai tad dāmas dzer kā žūpas alu?
To tik dara kurpnieki un gani,
Neņem, tici man, tie labu galu.”

Acu priekšā man sāk peldēt riņķi,
Saliek spārnus manās krūtīs prieki.
Saku es tai: „Konjaku un šķiņķi
Šodien bauda tikai bagātnieki.”

Viņa smej: „Vai sliktāks tu par viņiem,
Visi ceļu brīvībai mēs lauzām?”
Pieradu pie mīļās kumēdiņiem
Es kā zirgs pie pātagas un auzām.