Diezgan bieži Latvijas presē un starp latviešiem sākas diskusija par partiju un polītiķu financēšanu, cik tā ir atklāta, godīga, likumīga, un kā daudzas citas val­stij svarīgas diskusijas beidzas ar čiku: risinājuma nav un vainīgo arī nav, un visi saprot, ka stāvoklis no atrisināšanas viedokļa ir diezgan bezcerīgs

Mēģināšu šo problēmu atainot savā skatījumā un izpratnē.

Manuprāt, būtu jāsāk ar šādiem jautājumiem:

1. Vai ir kāds (kādi), kas vēlas nopirkt Latviju vai tās daļu?

2. Vai ir kāds (kādi), kas vēlas pārdot Latviju vai kādu tās daļu, nozari utt?

Uz pirmo jautājumu atbildēt nav grūti un to varētu pārfrāzēt: vai kāds kāro to, kam būtu jāpieder mums? Protams. Par to liecina daudzie Latvijas iekarotāju pūļi daudzos gadsimtos. Par iemeslu tam bijis ir arī Latvijas ģeogrāfiskais stā­voklis. Acīm redzams ir arī tas, ka mūsu lauk­saimniecībā visvairāk pelna tas, kas neražo, bet tikai pārstrādā un pārdod. Naftas un citu derīgo izrakteņu biznesā arī līdzīgi: lielo peļņu ie­gūst nevis tie, kam pieder nafta, bet gan tie, kas to pārstrādā, transportē, kā arī tirgo. Tā­tad to, ko Latvija varētu izmantot latviešu la­bā, ir iekārojuši daudzi, starp kuriem noris cīņa par iegūšanu īpašumā un pārvaldīšanu. Šīs cī­ņas aisberga redzamā daļa ir vērojama presē un TV.

Ja izprasts pirmais jautājums, atbildēt uz otro jau ir vieglāk un pārliecinošāk. Protams, ka ir, kas vēlas pārdot, un apliecinājumu tam mēs arī varam atrast ne tikai plašsaziņas līdzekļos.

Kāds tad ir pirkšanas – pārdošanas jeb, citiem vārdiem sakot, laupīšanas un nodevības mechānisms? Lai būtu iespējams «pirkt» un «pārdot», Latvijā nepiecie­šama tāda iekārta, likumdošana un valdība, kas to pieļauj un nodrošina. Valsts ie­kārtu, likumdošanu un valdību teorētiski nosaka partijas, bet patiesībā to financē­tāji. Un ne vienmēr naudas ņēmēji zina tās patieso izcelsmi un īpašnieku. Šādos darījumos parasti ir neskaitāmi starpnieki. Šobrīd nav galvenais noskaidrot, kas bi­ja pirmais: piedāvājums pārdot vai piedāvājums pārdoties, jo ir daudz svarīgāk izprast problēmu un rast tai risinājumu, nevis pieķert vienu no zagļiem, zagšanas iespēju saglabājot.

Turpinot aizsāktās pārdomas, nonākam pie – kā piedāvā un kā pērk. Arī uz šo jautājumu atbildēt nav grūti. Maldīgi ir domāt, ka nauda, ko samaksā parti­jām, dara tās bagātākas. Bagātāki paliek tikai daži no vadības un tai blakus stā­vošie pelēkie kardināli, tāpat arī starpnieki. Pircēji ir dažādi un darījumi arī, no pašvaldības kompetences jautājuma līdz Saeimas kompetencē esoša. Un nebūt tā nav nauda, ko mēs redzam partiju atskaitēs un finanču pārskatos. Parasti ta­jās uzrādās tikai formāli cipari, kam ar skaudro realitāti nav nekā kopēja. Šausmi­noši ir tas, ka nevis programmas, solījumi vēlētājiem, bet maksātājs nosa­ka partiju patieso rīcību. Bēdīgi ir arī, ka pašreizējā situācijā Latvijā balso, par ko gribi, tie vienalga pieder vienam vai diviem saimniekiem, un no svara ir tikai, kuŗš kuŗā brīdī cik sola.

Šādi spēles noteikumi ir ne tikai polītikā, bet arī presē un TV. Viss iepriekš teik­tais attiecas uz tā saucamajām varas partijām un lielajiem izdevumiem, kā arī partiju, respektīvi, to saimnieku, kontrolētiem TV kanāliem.

Ar šiem rīkiem viņi mums palīdz arī grēkot ar čekistomāniju, provokātoru iz­skaitļošanu utt. Patiesība ir daudz vienkāršāka un banālāka. Tam, kuŗš nespēj re­āli pārdot, nepiedāvā naudu un nejautā, cik maksā. Šie iepriekš minētie pircēji un pārdevēji, lai viņiem būtu mazāk šķēršļu, ir pieradinājuši mūs starp patriotiskiem latviešiem meklēt dažāda ranga čekistus un Krievijas apmaksātus darboņus. Tā ir sevis pārvērtēšana, sava svarīguma nepamatota uzsvēršana un neloģiska rīcība. Cik nav dzirdēts, ka pērkonkrustieši darbojušies Maskavas uzdevumā, cik mēs ne­esam rādījuši cits uz citu ar pirkstu un saukuši – čekists. Manā gadījumā to ir da­rījušas pat valsts drošības iestādes, bet tā arī nav spējušas kaut daļēji to pierā­dīt. Bet daudzi pierādījumi un apliecinājumi, ja gribam atrast, ir tepat līdzās. Par tiem liecina konkrēta polītiķa maka biezums. Vai daudzu patriotiski noskaņoto un darīt gribošo, bet nespējīgo organizāciju dzīves līmenis neliecina, ka viņi nav no­pirkti un, nepieklājīgi izsakoties, nav tā prece, ko kāds varētu iekārot. No viņu darbības un gribas praktiski nekas nav atkarīgs. Vai tas nav vispārliecinošākais arguments? Vai mūsu organizācijas financiālais stāvoklis nav labākais apliecinājums mūsu pērkamībai un kāda Latvijai naidīga saimnieka gribas pildīša­nai? Ja tiešām aiz mums stāvētu Krievijas speciālie dienesti vai MOSSAD, vai tad mēs būtu bez telpām, algām un visa pārējā nepieciešamā, lai pildītu saimnieka uz­devumu?

Toties tēvzemietis Makarovs mums skaidro «...partiju financējums faktis­ki bieži vien ir atkarīgs no partiju realizētās politikas un, ja šī politika ap­mierina uzņēmēju, viņš ir gatavs ziedot un kaut kādā veidā ieguldīt šīs partijas attīstībā. Jautājums ir, vai partija ir atkarīga no viena, diviem zie­dotājiem vai arī viņiem ir liels ziedotāju skaits un līdz ar to šo spiedienu partija ir spējīga sadalīt.» Te gan jāprecizē, ka partijām ir mazie ziedotāji, kas neprasa savu naudu atstrādāt citādāk, kā pildot programmā rakstīto, un lielie, ku­ru griba partijai ir jāpilda. Ka tas notiek, mēs varam secināt no partiju neadekvā­tās rīcības un krasām uzskatu maiņām. Un praktiski nav izsekojama uzņēmēju naudas plūsma, kas dažreiz nonāk partijas kasē, bet biežāk partijas darboņa ma­kā.

Runājot par to, kā šie darījumi sākas, jāatgriežas partiju attīstības sākumpos­mā. Partijas, ko izveidojuši naudīgi cilvēki naudas pelnīšanas nolūkos, jau ir ar no­teiktu saimnieku(-iem) un jau to radīšanas brīdī ir skaidrs, kā tās financēs un kā tās saņemto naudu atstrādās, bet partijas, kuŗu mērķis ir nevis pelnīt, bet reali­zēt savu programmu, pieradina pakāpeniski. Visām jaunajām un pie varas neeso­šām organizācijām sākumā nav nekādas ietekmes, bet, kad vēlētājs ir savu pada­rījis un kādai jaunai organizācijai izdevies pievirzīties tuvāk varai, sākas šo organi­zāciju pieradināšana. Jaunajām organizācijām parasti trūkst naudas, nav telpu un profesionāļu, jo ar labu gribu vien nepietiek, darbu jāprot organizēt, dokumen­tus jāprot rakstīt, līgumus jāprot slēgt, pasākumus jāprot organizēt utt. Bet pir­cējam viss ir. Tā pakāpeniski organizācija tiek pie lētām telpām, pie naudas, kas nodrošina minimālu iztikšanu, un speciālistiem, kas partijai palīdz veikt dažādas juridiskas un saimnieciskas darbības, kā arī precizē tās polītiskos mērķus. Vēlēša­nu listēm iegūt deputātu kandidātus, kas apmaksā daļu vēlēšanu izdevumu. Tas ir tikai sākums, bet labs sākums, un ir grūti izskaitļot, kas ir patiesais naudas de­vējs.

Naudas spekulanti nekad nesaista savu darbību ar vienu valūtu. Darbojas «groziņa princips», kurā ir dolāri, markas, utt. Ja kādai naudas vienībai vērtība krītas, tas nozīmē, ka citai ceļas, jo tās visu laiku savā starpā konkurē. Šāda lo­ģika liek ieguldīt naudu vairākās partijās, lai viņi strādā un sacenšas saimnieka labā. Saeimā taču var ievēlēt tikai 100 deputātu, un nav tik svarīgi, cik no kuŗas partijas. Svarīgi, lai būtu mazāk neatkarīgo un nepakļāvīgo. Bet to arī var atrisināt. Ar procentu barjeru un citiem līdzekļiem.

Un pēdējais jautājums: kur ir izeja jeb kāds ir risinājums? Universāla līdzek­ļa, kas šo problēmu atrisinātu nav. Taču mēs varam mazināt izlaupīšanas iespē­ju. Pirmkārt, jāmaina vēlēšanu sistēma. Jo cik tad patiesībā maksā Latvija? Cik ir nepieciešams naudas, lai nopirktu 100 deputātu, no kuŗiem viss ir atkarīgs? Skaidrs ir viens, atrast valstī vienu godīgu cilvēku ir vieglāk nekā simtu. Ir jāpalie­lina prezidenta pilnvaras un tā vēlētāju loks no 100 uz tautas vēlētu prezidentu. Tas ir pirmais priekšnosacījums, lai vispār būtu iespējams šo problēmu sākt risi­nāt.

Bet pašlaik ir tā, ka «vieni ļoti labi zina, ko grib; tie ir valsts vadītāji. Citi šādu politiku atbalsta vai nu tāpēc, ka zina, ko grib, vai arī tāpēc, ka gļē­vums tiem traucē sākt nopietnu cīņu pret to, ko viņi savos sirds dziļumos atzīst par kaitīgu. Tie ir vidējie parlamenta politikāņi. Nu, un trešie, t..i., ie­dzīvotāju pamatmasa, kas pakļaujas neizpratnes un muļķības dēļ.»

Bet «lai par mūsu vadītāju kļūst saprāts, par mūsu spēku – griba! Lai mūsu svētākā pienākuma apziņa palīdz mums būt pietiekami neatlaidīgiem darbā! Par visu pārējo, lai mums gādā Dievs tas Kungs; lai viņš ir sargātājs un aizstāvis!»

Un pats galvenais: patiesa mūsu valsts neatkarības atjaunošana un lat­viešu tautas stāvokļa uzlabošana nav iespējama, kamēr tautā un valstī nav nostiprinājusies nacionāla ideja. Ir jārada nacionālās pašapziņas kāpinā­jums un nacionālo jūtu nostiprināšanās.

Leonards Inkins
Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1685