Kad Bloks pie sevis Skaisto Dāmu
No savas nāves gultas sauca,
Dažs vientuļās sirds cēlo drāmu
Ar Ofenbaha farsu jauca.

Kaut neesmu pret operešu
Es dūmiem rožainiem bez liesmas,
Man jāuztver kā kaut ko svešu,
Kad grāfa kungs dzied klauna dziesmas.

Un Ofelija malko vīnu,
Kam stipruma nav, bāla krāsa,
Bet Ļevs Tolstojs mums teic ar smīnu,
Ka Anna viņai ir kā māsa.

Kaut Solveigai ir gars un miesa,
Fransisko Goija glezno mahu.
Tai drēbes virsū nav, tas tiesa,
Te Goija pārspēj Ofenbahu.

Un Oidipa bij komplekss Freidam,
Bet kā tad bij ar Ofenbahu?
Un mūziklam kā mākslas veidam
Kāds sakars atrodams ar šahu?

Zirgs šahā saistīts ar «г» burtu,
Bet dāma laiž pa visu dēli.
Ja Bloks sev Dāmu neuzburtu –
Viņš nevinnētu savu spēli!