Gribās tā vairāk...
Gribās tā skaistāk...
Un kāda vaina ir- neatkārtojamāk?
Jā... Gribās arī šitā!!!

Bet, vai tad, kad Tev tika dots šis mirklis,
Tu iedomājies, ka tas ir tas skaistākais?
Vai Tu izbaudīji to kā neatkārtojamu?
Vai Tu reāli apzinājies, kā tas ir, pie tā pielikt
VĒL VAIRĀK?

Kur Tu skrien? Bēdz? Baidies? Negribi?

Tad atver acis!!!
Izmazgā tās miega paliekas,
kas saķepušas Tavās skropstās karājas,
kā tādas atliekas no izķidātas zivs, no maitas gabala, caur kuru
nerimstoši lodā tārpi.
Iztīri to visu!
Un tad skaties manās acīs
un vēlies ko vairāk.

Kāpēc Tu domā,
ka puķe ar sapuvušu kātu,
ilgi stāvēs vāzē un sniegs mums savus skaistumu?
Kā Tev var likties, ka kartupeļi,
kurus TU vakar TIK Varonīgi vārīji,
būs ēdami visu gadu?
Kā puķe, tā arī kartupeļi nonāks tur,
kur mēs katrs baidāmies nokļūt, pēc mēslu pielieta spaiņa,
kurš smird, pat Tevi neredzot.

IESKATIES un Glāb. Glāb Sev!!!

Man?
Manis tur jau sen kā nav.
Es lieku vāzē jaunus ziedus
Un šodien
es ēdīšu zupu!!