Vakār vakarā sarunāju, ka no rīta man atvedīs un aizdos lāpstu, jo mašīnu nebīju kustinājusi vairāk kā nedēļu. Bija sarunāts,ka no rīta vēl man piezvanīs. Man tā negribējās  celties,ka nolēmu,kad zvanīs,teikšu,ka nekur tomēr nebraukšu un ka lāpstu nevajag. Kad piezvanīja,tā arī pateicu. Pēkšņi kliedzošā balsī man saka :"Kā tā nebrauksi,Tev jau gandrīz stundu rok sniegu!?" Par to,ka iztīrīja sniegu,esmu ļoti pateicīga. Bet,eh, vajadzēja klausīt intuīcijai un tomēr nekur nebraukt. Mazās ieliņas ir kriminālas. Galvenās ielas gan tīrītas un nav nevainas,bet līdz tai kaut kā jātiek. Nu ko, iesēdos un braucu. Vienā vietā bija diezgan riebīgi. Vienā pusē netīrītai ielai stāvēja iestigusi smagā mašīna, bet otrā pusē noliktas bija vieglās mašīnas. Ceļš netīrīts un zem sniegas ledus. Kā par nelaimi iestigu. Tiklīdz devu uz vai nu uz priekšu,vai atpakaļ,tā mašīna slīdēja tuvāk smagai. Beigās bij tā,ka palika tikai 1 vai 2 mm. Man sākās panika. Sapratu,ka,ja vēlreiz mēģināšu,būs lielas nepatikšanas. Ieslēdzu avareikas. Lielu lielais paldies, atsaucīgajiem cilvēkiem :) Bez viņiem tiešām nebūtu tikusi galā. Bet stresiņš gan bija pamatīgs. Bez maz vai jārīko akcija, pērkam sāli un kaišam neiztīrītās ielas.