Jēdzienu “ekstrasenss” sarunvalodā parasti attiecina uz cilvēkiem ar īpašām parapsiholoģiskām spējām (ārstēšana ar biostrāvām, ar kosmisko enerģiju, no attāluma u.tml.). Ja runā par parapsiholoģiskajiem fenomeniem, tad par klasiskiem uzskata tikai tos, kas rodas cilvēkam iedarbojoties uz cilvēku vai apkārtējo vidi bez mums zināmo maņu orgānu izmantošanas. Šajā sakarā ir ļoti daudz pārpratumu vai vienkārši nezināšanas, jo daudzkārt televīzijā rādītie cilvēki, iedarbojoties uz pacientiem izmanto tieši maņu orgānus — redzi, dzirdi, tausti. Tātad par tīru parapsiholoģisku eksperimentu runa var būt tikai tad, kad mums zināmo maņu orgānu pielietošanas iespēja tiek izslēgta. Tieši tāpēc ļoti daudzi cilvēki par ekstrasensiem sauc psihoterapeitus, piemēram, Kašpirovski. Arī to cilvēku darbībā, kuri paši sevi apzinās par ekstrasensiem, ir grūti atdalīt psiholoģiskus un iespējamus parapsiholoģiskus efektus. Tātad jēdziens “ekstrasenss” tiek saistīts ar dziedniecības problēmu. Ekstrasensus var iedalīt sekojošās kategorijās.

Pirmkārt — ekstrasensi, kuru darbībās vadmotīvs ir palīdzēt. Taču ar gribēšanu vien ir par maz. Vajadzīga arī varēšana, kuru nosaka spējas un zināšanas. Visumā šai grupai raksturīga vēlēšanās padziļināt savas zināšanas un izkopt iemaņas, kas izriet no viņu vispārējās ievirzes. Tie ir meklējoši cilvēki, kuri atzīst par nepieciešamu apgūt arī pamatzināšanas medicīnā, pozitīvi raugās uz sadarbību ar ārstiem. Salīdzinājumā ar kopējo ekstrasensu skaitu viņi, pēc pašu sprieduma, ir mazākumā un negatīvi vērtē tos, kuri savu nodarbošanos izmanto savtīgu mērķu sasniegšanai. Viens no viņus vadošajiem motīviem var būt tiekšanās pēc pašapliecināšanās. Otrā, lielākā daļa ir tie cilvēki, kuru darbošanos vada egoistiski motīvi — iedzīvošanās kāre, tiekšanās pēc popularitātes, sava pārākuma apliecināšanas. Arī viņi, būdami veikli sadzīves psiholoģijā (kā jau darboņi), var panākt psihoterapeitisku efektu lētticīgu apmeklētāju vidū. Jau sabiedriski bīstama ir trešā kategorija, kurus varētu saukt par apmātajiem. Tie ir dažkārt īstenībai absolūti neatbilstošu ideju virzīti indivīdi, kuri pilnīgi zaudējuši realitātes izjūtu. Viņus pārņēmusi ideja un fantastiskā pašpaļāvība aizēno visu — gan rīcības morālos aspektus, gan pretargumentus.

Tie izmanto jebkurus līdzekļus savu nodomu realizēšanai, nerēķinoties ne ar sevi, ne ar saviem pacientiem. Visiem šī tipa ekstrasensiem raksturīga noliedzoša attieksme pret mediķiem, kā arī pret pārējiem ekstrasensiem un jebkurām citām ārstniecības metodēm. Viņi ar savas patoloģiskās personības spēku ap sevi pulcina psihiski nelīdzsvarotas personas, kurām inducē savas slimīgās idejas. Tādā veidā formējas vairāk vai mazāk nelegālas sektas, kurās praktiski notiek vardarbība pret cilvēka personību, pat tiek apdraudēta viņu dzīvība. Šeit derētu pievērst uzmanību ekstrasensu ārstēšanas metodēm. Kā uzskata Krievijas fizikas un matemātikas zinātņu doktors E.Godiks ārstēšana notiek, kad viens cilvēks atrodas tiešā kontaktā ar otru (ne blakus istabā, bet tepat, blakus), nepieskaroties tam, gūst diagnosticējošu informāciju un veic ārstējošu iedarbību, t.i., var izmainīt pacienta organisma fizioloģisko statusu. Viņaprāt, ekstrasensus drīzāk derētu saukt par sensoriem terapeitiem. Sensorā terapija apvieno sevī fizioterapiju un psihoterapiju. Ekstrasenss palīdz organismam “nostiprināt” programmu cīņai ar slimību. Šī programma jau ir pacienta smadzenēs, bet kaut kādu iemeslu dēļ nedarbojas. Diemžēl vairums dziednieku jeb ekstrasensu iedarbojas uz slimības simptomu, pat īsti neapjaušot tos patoģenētiskos mehānismus, kas ir slimības pamatā.

Bieži vien slimniekam pēc dziednieka iedarbības iestājas subjektīva pašsajūtas uzlabošanās, bet slimība var turpināt progresēt, radot jau nopietnus draudus. Tieši tādēļ, lai novērtētu slimības attīstību, savlaicīgi prognozētu un novērstu iespējamās komplikācijas, reāli noteiktu kaites bīstamības pakāpi, ir nepieciešama ārsta un ekstrasensa sadarbība. Altruistiska tipa dziednieks, domājot par pacienta interesēm, grūtību gadījumā nekavēsies konsultēties ar ārstu. Arī blēdis, kurš nodarbojas ar dziedniecību, bailēs no atbildības par kaitēšanu pacientam un domājot par “firmas” prestižu”, varētu lietišķi sadarboties ar speciālistiem. Un tikai trešā tipa ekstrasensiem to nedarīs nekad. Šeit arī paveras plašs darbalauks noziedzīgām aprindām.

Ekstrasensi savā darbībā plaši pielieto hipnozi. Hipnoze (grieķu “hypnos” — miegs) ir īpašs miegam līdzīgs stāvoklis, kas izraisāms ar noteiktām darbībām (ritmiskas skaņas, skatīšanās vienā punktā, suģestēšana). Hipnozes laikā darbojas tikai daļa smadzeņu šūniņu, procesi ir kavēti. Ar hipnozes palīdzību var izraisīt pat uzskatāmi redzamas fizisko procesu izmaiņas: sviedru un siekalu izdalīšanos, piena parādīšanos (pat nedzemdējušām sievietēm), iekšējo orgānu darbības pastiprināšanos vai pavājināšanos. Hipnotizētu cilvēku iespējams operēt bez narkozes — viņš nejūt sāpes. Kaut gan plaši pazīstamais ekstrasenss Anatolijs Kašpirovskis, atsaucoties uz Pavlovu, uzsver, ka hipnoze ir miegs, bet, ja iemigušam civlēkam mēģina nodarīt sāpes, tad viņš reaģē. Viss esot saistīts nevis ar miegu, bet ar īpašām pretsāpju vielām, kuras pēc attiecīgas psiholoģiskas apstrādes izdala organisms. Lai nu kā, bet to sauc par ārstniecisko hipnozi, kuras piemērošanai ārstam nepieciešams atbilstošs sertifikāts.

Diemžēl hipnozi izmanto ne tikai ārstnieciskos, bet arī kriminālajos nolūkos. Ja cilvēks ir nohipnotizēts, viņu ļoti veiksmīgi var suģestēt. Suģestija (latīņu “suggestio” — iedvešana) ir domāšanas un rīcības ietekmēšana. Ar vārdu vai citu kairinātāju palīdzību iespējams cilvēkam iedvest noteiktas sajūtas (izsalkumu, rožu smaržu, līksmību), kustības, rīcību, pat attieksmi pret īstenību. Suģestēšana nebūt nav tas pats, kas cilvēka pārliecināšana, argumentējot teikto. Kad cilvēku pārliecina, viņš spēj kritiski attiekties pret teikto, kaut kam piekrītot, bet kaut ko noraidot. Turpretī suģestija neprasa pierādījumus, tā “ienāk cilvēka apziņā it kā pa sētas durvīm, apejot sargu — kritiku”, teicis izcilais krievu neiropatologs un psihiatrs Vladimirs Behterevs.

Suģestējamība ir normāla psihes īpašība, kas piemīt visiem cilvēkiem, taču ne visi ir vienādi viegli pakļaujami suģestēšanai. Ļaušanās atkarīga no daudziem apstākļiem: hipnotizējamā cilvēka fizioloģiskā un psihiskā tipa, garastāvokļa suģestēšanas brīdī un vēlmes ļauties iedvešanai. Viegli suģestējami ir bērni, cilvēki alkohola un narkotisko vielu reibumā, arī smēķētāji. Cilvēku iespējams suģestēt pat tad, kad viņš to negrib, bieži vien bez viņa ziņas. Šeit slēpjas suģestēšanas mākas postošais spēks: noziedznieks vai nemākulis suģestētājs var nodarīt milzu ļaunumu. Suģestijas iespaidā cilvēks var aplaupīt banku un vēlāk neatcerēties, kādēļ tā rīkojies un kam atdevis naudu. Hipnotizēšanas tehnoloģija daudz aprakstīta, to darījuši gan speciālisti, gan bestselleru “cepēji”. Šī specifiskā literatūra tagad brīvi pieejama visiem ziņkārīgajiem, arī pusaudžiem. Latvijas Traumatoloģiskās psihoterapijas Asociācijas biedri (ārsti hipnologi) uzskata, ka vajadzētu ierobežot, pat aizliegt hipnozes tehnoloģiju aprakstošās literatūras pieejamību. Nevar zināt, kāds cilvēks un kādos nolūkos sāks pielietot šo spēcīgo psihiskās ietekmēšanas līdzekli. Pat miega zāles un trankvilizatorus var iegādāties tikai ar ārsta recepti, bet grāmatas par hipnozi piedāvā vai ik uz stūra.

LR Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs