Protams, pasaules krīze – tā ir globāla parādība, kas skar visus un katru. Bet katru savādāk, katru savā veidā. Un ne tikai tāpēc, ka viens ir baņķieris, otrs – strādnieks; šim – septiņas atvases, bet tas- vienīgais un karsti mīļotais multimiljonāra mantinieks.

Drīzāk, viss atkarīgs no paša skatītāja redzes punkta (leņķa). Bet tas gan noteikti ir katram savs. Tāpēc, ka mēs visi esam dažādi. Ļoti dažādi.

Cilvēku un viedokļu dažādība- tas ir normāli. Un tāpēc es Jums nepiedāvāju atbalstīt manu redzes punktu vai meklēt kādu citu «vienīgo pareizo». Tāda vienalga nav.

Es piedāvāju aizdomāties - katram no mums! - par savu personīgo redzējumu. Par savu skatu uz šodienu (šodienu krīzē) un uz rītdienu (kādu?). Kāpēc? Lai nepieciešamības gadījumā mainītu (koriģētu) savus uzskatus.

Kā saprast vai vispār vajag kaut ko mainīt savos uzskatos tieši Jums?

Lai nekļūdītos, piedāvāju izmantot visparastāko testu. Atbildiet pats sev - tikai godīgi - uz jautājumu: «Vai es jūtos laimīgs?» Nē, ne pie zināmiem nosacījumiem vai atsevišķiem momentiem, bet vispār. Kopumā. Vai esat laimīgs?

Ja saņemsiet atbildi «jā», tad Jums mainīties nevajag. Jums viss ir kārtībā. Jūsu pasaules uzskats atbilst realitātei. Un nekādas krīzes Jūsu dzīvē nav.

Ja atbilde ir «nē» – mainīties nāksies. Jo citādi, pēc esošās krīzes Jūsu dzīvē iestāsies jauna krīze. Un, ticiet, ne jau tik svarīgi, būs tā pasaules, reģionālā, nozares vai vienkārši ģimenes krīze…

Tātad, ja Jūs piekrītat pārmaiņu nepieciešamībai, tad varat sākt no mazumiņa.

Piemēram, no Jūsu esošajiem atbilžu variantiem uz mūžīgajiem «krīzes» jautājumiem: «Kas ir vainīgs?» un «Kas jādara?», salīdzinājumā ar objektīvām atbildēm.

Objektīva (godīga) atbilde uz pirmo jautājumu - par vainīgajiem situācijā, kas ir radusies (gan Jūsu personīgajā, gan valstī kopumā) - skan tā:

«Visā, kas notiek mūsu valstī, vainīgs ir katrs no mums, katrs no tās iedzīvotājiem,«*.

Mēs esam noveduši savu valsti līdz tādam stāvoklim.

Vai tas mums patīk vai nē, bet tāda ir realitāte: tieši es lielāko savas dzīves daļu dzīvoju stereotipu un ilūziju (komunistisko, valsts, nacionālistisko, tirgus, demokrātisko, partijas u.c. ilūziju) gūstā.

Tieši es gadiem ilgi sapņoju par mīlestību un laimi, savā rīcībā vadoties pēc mainīgiem priekšstatiem par labo un ļauno.

Tieši es dzīvoju un turpinu dzīvot bailēs.

Tieši es pārāk bieži pakļāvos aizvainojumiem un vēlmei atriebties.

Tieši es esmu pielīdzinājis mīlestību jautājumam par mīļoto materiālo pietiekamību.

Tieši es bankā ņēmu nevajadzīgus kredītus, piepūšot ekonomikas ziepju burbuli.

Tieši es balsoju ( vai nebalsoju) vēlēšanās, pat nesaprotot par ko un nesaprotot kāpēc.

Tieši es…

Kļūdu sarakstu var turpināt un turpināt. Bet vai ir vērts? Tik un tā reālais kļūdu saraksts katram no mums ir savs, personīgais. Galvenais - godīgi atzīt, ka kļūdas bija un ir katram no mums, un tāpēc par visu šodien notiekošo atbildība gulstas uz katru no mums. Tātad, uz mani.

Ticiet, tas ir ļoti svarīgi – atzīt savu atbildību par visu notiekošo.

Jo tieši tas ļaus mums tikpat objektīvi un godīgi atbildēt uz otro visus satraucošo jautājumu,: «Kas jādara?», kuram, kā mēs tagad saprotam, jāskan nedaudz savādāk: «Kas jādara, ja par visu notikušo esmu atbildīgs es pats?

Ja esmu novedis sevi, savu ģimeni un valsti līdz krīzei un neko nedaru, lai izlabotu savas kļūdas?"

Manuprāt, atbilde ir acīmredzama. «Kas jādara? - Jāmainās!»

Jāmainās visiem un katram. Visiem, no maza līdz lielam. No bezpajumtnieka līdz prezidentam. No pensionāra līdz miljonāram. No nacionālista līdz kosmopolītam. No skolotāja līdz biznesmenim...

«Mainos es – mainās pasaule man apkārt, mainās mana valsts!» – lūk piemērota dienas devīze katram, jo cita ceļa mums tik un tā nav.

Ja, protams, mēs gribam ne vienkārši dzīvot, bet būt laimīgiem.

VĒRTĪBU PĀRVĒRTĒŠANAS LAIKS

Paverieties apkārt: ar ko nodarbojas cilvēki krīzes laikā?

Pareizi, cenšas izdzīvot (pārdzīvot, nogaidīt, pārciest u.t.t.).

Lielākā daļa no mums tieši to uzskata par savu dzīves prioritāti un tāpēc mēs visi esam norūpējušies ceļu meklēšanā izejai no krīzes ar vismazākajiem zaudējumiem priekš sevis un saviem mīļajiem.

Bet aizmirstam par galveno – par to, ka tieši te un tagad, ar mūsu tiešo un personīgo piedalīšanos, jābūt risinātiem pavisam citiem, krietni vien nozīmīgākiem jautājumiem:

«Vai varu es dzīvot laimīgi jau šodien?» un «Vai būšu laimīgs rīt, «pēckrīzes» laikmetā?"

Aizmirstam par to, ka mūsu tagadnes un nākotnes jautājumi – tie nav politikas vai ekonomikas jautājumi.

Tie nav izdzīvošanas (eksistences) jautājumi. Tie ir pilnvērtīgas dzīves jautājumi. Laimes jautājumi.

Kādas? Tās pašas, īstās, personīgās. Jo mēs taču visi gribam būt laimīgi. Visi un katrs. Neatkarīgi no nacionalitātes, pilsonības, sarunu valodas mūsu ģimenēs. Mēs visi gribam mīlēt un gribam būt mīlēti. Visi sapņojam par brīvību, cieņu un iespēju realizēt savus talantus un aicinājumu.

Cenšoties izdzīvot, mēs aizmirstam par to, ka šobrīd esošā krīze dod katram no mums iespēju nolikt eksāmenu uz briedumu, uz gatavību kļūt un būt laimīgiem savā brīvajā izvēlē.

Norūpējušies par sevis glābšanu, mēs aizmirstam, ka visiem kopā mums būs jāliek eksāmens uz gatavību radīt mūsu valsts nākotni kā laimīgu cilvēku līdzsabiedrību.

Mēs nedomājam par to, bet, piekrītiet, tieši tādam un tikai tādam nostādītam jautājumam ir jēga. Diez vai kāds no mums vēlas būt nelaimīgas cilvēku sabiedrības loceklis.

Katrs no mums vēlas būt laimīgs! Katrs no mums grib pats noteikt un veidot savu laimi. Un tas ir pareizi, jo tā arī ir normāla dzīve JEBKURAM NORMĀLAM CILVĒKAM.

Un tas nozīmē, ir pienācis laiks saprast: te un tagad netiek risināts jautājums kā saglabāt vai pavairot uzkrājumus, bet - vai normālu cilvēku normāla dzīve kļūs par mūsu realitāti. Manu, Jūsu, Jūsu mīļoto...

LAIKS LAUZT STEREOTIPUS

Ceļš uz laimi sākas ar personīgās apziņas mainīšanu, ar sarežģītu procesu, kurš sevī iekļauj ne tikai jaunu patiesību izstrādāšanu un atkārtošanu, no kurām mēs vēlētos vadīties, piemēram:

«Būt laimīgam – tas nozīmē mīlēt un būt mīlētam attiecībās ar tuvajiem sev cilvēkiem, realizēt savu sūtību sociumā, justies brīvam», «Es esmu laimes cienīgs», «Es pats esmu savas laimes kalējs», - bet arī darbu pie savām kļūdām.

Tas ir ikdienišķs darbs pie novecojušu, maldīgu stereotipu laušanas, kuri mums liek dzīvot ilūziju pasaulē un tāpēc liek mums justies nelaimīgiem.

Klasisks ilūzijas piemērs: uzskatīt, ka viss mūsu valstī ir izveidots tā, kā tam ir jābūt laimīgu cilvēku līdzsabiedrībā. Vai arī, ka kāds mūs var darīt laimīgus. Vai, ka laimīgas sabiedrības radīšana ir iespējama bez manas piedalīšanās.

Ja mēs gribam būt laimīgi, mums nāksies sākt saskatīt realitāti. Realitāti, bet ne to ko mēs gribam redzēt vai to, ko mums rāda tie, kuri cenšas manipulēt ar mūsu apziņu.

Ticiet man, kad Jūs gribēsiet ieraudzīt realitāti, kad gribēsiet saprast kādā pasaulē patiesībā dzīvojat, Jūs ieraudzīsiet daudz pārsteidzoša un neikdienišķa visdažādākajās dzīves sfērās – politikā, ekonomikā, kultūrā, reliģijā u.t.t.

Jums radīsies jautājumi, kuri, iespējams, Jums pirms tam nekad nebūs ienākuši prātā, piemēram:

«Kāpēc cilvēki, kuri dzīvo uz mana rēķina (par nodokļu maksātāju naudu), uzskata, ka var noteikt manu dzīvi un, ka es viņiem kaut ko esmu parādā?».

Vai arī «Kāpēc man ir jābalso vēlēšanās par politiskajām partijām, no kurām neviena reāli nepārstāv manas intereses?», vai » Kāpēc «brīvā tirgus» apstākļos es nevaru realizēt savu aicinājumu un justies pa īstam brīvs?"

Māksla saskatīt realitāti un uzdot pareizos jautājumus, dos Jums iespēju paskatīties uz krīzi un izeju no tās citā gaismā.

Paskatīties un ieraudzīt nevis tumsu un bezizeju, bet austošas dienas sākumu, jaunas dienas sākumu, un personīgo perspektīvu, kas pilnībā var kļūt par Jūsu rītdienas realitāti, ja iemācīsieties izmainīt realitāti šodien.

Kā? Sāciet ar sevi!

Tieši ar sevi! Ne «viņu», ne valstiski globālā mērogā, bet cik ļoti vien var būt privātā: ģimenes lokā, darbā, ar draugiem. Jo tieši šajā līmenī mēs rodam vai zaudējam savu laimi.

Novecojušu stereotipu laušana un realitāte, kas paveras Jūsu redzeslokam, palīdzēs Jums saprast: ir pienācis Jūsu laiks rīkoties!

RĪKOŠANĀS LAIKS

Uztveres mainīšanai noteikti sekos rīcība. Kāda? Adekvāta. Tas atkarīgs no tā, kas es esmu, ar ko nodarbojos, kā saprotu mainīšanās nepieciešamību.

Rīcības varianti var būt, un tiem ir jābūt, daudziem. Jo mēs visi esam dažādi. Bet ne tas ir galvenais.

Galvenais ir sākt rīkoties un rīkoties katrā savas dzīves mirklī, saprotot, ka it neviens ne no «augšas», ne no «malas» nevar pareizi atbildēt uz visiem jautājumiem, kurus dzīve mums uzdod. Nekas un neviens neatnāks un neizglābs mūs, nedarīs mūs laimīgus izņemot mūs pašus. Viss ir mūsu pašu rokās. Manās rokās.

KONSOLIDĀCIJAS LAIKS

Mainīt apziņu, sākt rīkoties – tas ir labi, bet par maz. Par maz, lai sasniegtu reālas, uz labu vērstas izmaiņas savā dzīvē. Jo, kā zināms, «viens nav karotājs».

Ceru, karot mums nenāksies, bet noteikti zinu, ka mums nāksies no jauna mācīties risināt svarīgus dzīves jautājumus.

Kā? Tā, kā mēs to darām personīgo un ģimenes attiecību līmenī, tātad – beidzot apjaušot, ka katrs no mums, katrs no valsts iedzīvotājiem, ir vienas lielas ģimenes loceklis. Un nevis kādas citas, bet manas! Manas ģimenes! Un ne tikai pārnestā, bet arī tiešā šī vārda nozīmē.

Jūs taču nezināt, kuru rīt iemīlēs Jūsu dēls un ar ko gribēs savienot savu dzīvi Jūsu dēls vai meita.

Tas ir svarīgi – sākt sajust sabiedrību, kā ģimeni. Jo tikai tāda attieksme ļaus mums sasniegt sinerģiju **, bez kuras mēs esam nolemti.

Runa ir par sabiedrības konsolidāciju. Par māku ieklausīties un sadzirdēt citam citu. Par māku kopīgi sadarboties, neskatoties uz to, ka mēs visi esam ļoti dažādi.

Iespējams, vadoties pēc novecojušiem stereotipiem, Jūs vēl aizvien domājiet, ka konsolidācija - ir politikas jautājums. Piemēram, uz kādas platformas sāksim apvienoties? Nē. Nepareizi. Konsolidācija – ir manas un Jūsu laimīgās nākotnes jautājums.

Konsolidācija – ir māka būt laimīgam, kopā ar cilvēkiem. Nevis ar izvēlētiem vai atlasītiem pēc kaut kādiem īpašiem kritērijiem – nacionāliem, sociāliem, reliģioziem u.t.t., - bet ar pavisam vienkāršiem cilvēkiem, ar Jums un ar mani.

Tāpēc īsta sabiedrības konsolidācija sākas ģimenē, ar personīgo attieksmi pret apkārtējiem.

Visiem mums būs jāmācās konsolidēt – jāmācās mīlēt bērnus, vecākus, mīļotos, draugus un kolēģus pa īstam, saprotot: «Es varu būt laimīgs tikai ar viņiem. Ar katru no viņiem...«

Kaut noticiet, kaut pārbaudiet: kad mēs kādu mīlam, mūs neaptur nekas - ne valoda, kādā runā mīļotais cilvēks, ne tas, kā viņš izskatās, ne tas ar ko viņš nodarbojas, ne arī tas cik daudz atbilst kaut kādiem standartiem. Mēs vienkārši mīlam cilvēku, tāpēc, ka gribam būt laimīgi. Un mēs esam laimīgi.

Varbūt tas viss Jums šķiet pats par sevi saprotams. Personiskā līmenī. Bet kāpēc gan sabiedrisko attiecību līmenī mēs aizmirstam par pašām vienkāršākajām patiesībām.

Mēs nezin kāpēc uzskatam, ka sabiedrībā valda kaut kādi citi likumi, un tāpēc naivi ticam, ka nelaimīgs cilvēks var palīdzēt mums kļūt laimīgiem. Teiksim ieņemot augstu vadošo amatu.

Ticiet man, tas tā nav.

Realitāte ir pavisam cita: cilvēks vienmēr paliek cilvēks.

Laimīgs vai nelaimīgs. Vienalga, kādu amatu viņš ieņem.

Nelaimīgi cilvēki – ir cilvēki, kuriem nav harmoniskas attiecības mīlestībā ar saviem tuvajiem, kuri nav varējuši realizēt savu aicinājumu ikdienas dzīvē, kuri nav jutušies laimīgi šeit, «lejā» – starp mums – un tādi cilvēki nespēs mūs aizvest uz laimīgu nākotni.

Nespēs, atrodoties starp mums un, jo vairāk, paceļoties varas augstienēs.

Manuprāt, pasaules vēsture to ir pierādījusi pilnībā.

Ja šodien mēs sapratīsim, ka pašos pamatos sabiedrības dzīve ne ar ko neatšķiras no dzīves ģimenē, tad rīt mūsu varas un valdības pārstāvji nebūs nejauši un nepiemēroti cilvēki – cilvēki, kuri nemācējuši rast laimi privātajā dzīvē un tiekušies kompensēt mīlestības trūkumu ar karjeru, slavu, naudu... uz mūsu rēķina.

Atceraties vienkāršu noteikumu: gribat būt laimīgi? Mīliet. Dzīvojiet priekā un vienotībā ar mīļotiem, laimīgiem cilvēkiem. Ieklausieties laimīgos cilvēkos. Uzticieties laimīgiem cilvēkiem. Tiem, kuri ir laimīgi paši un tiem, kuri ļauj laimīgiem justies visiem, ar kuriem viņi tiekas savā dzīves ceļā.

PĀRMAIŅU LAIKS

Protams, tas ir grūti – saprast, ka ir pienācis mans laiks mainīties.

Grūti noticēt, ka gan tagadne, gan nākotne ir atkarīga no manis.

Vēl grūtāk – sākt mainīt savu apziņu, atsakoties no maldīgiem pagātnes stereotipiem; sākt rīkoties, kļūt laimīgiem, piesaistot kopējā rīcībā citus laimīgus cilvēkus.

Jo ... tikai tas arī nozīmē mainīties pašam, un tajā pašā laikā mainīt realitāti sev apkārt.

Tikai personīgās izaugsmes ceļš, brieduma sasniegšanas ceļš un atbildības uzņemšanās ceļš par visu notiekošo iekļauj sevī vienīgo ceļu izejai no krīzes, ceļu uz personīgo laimi katram no mums tagad un vienmēr.

Par laimi, no šīs veiksmes formulas nav izņēmumu nevienam.

Kāpēc «Par laimi"? Tāpēc, ka precīza atbilde uz jautājumiem: «Kāda būs mūsu valsts rīt?» un «Vai būšu tajā laimīgs?», nezin ne astrologi, ne eksperti un pat ne Premjerministrs vai Prezidents, bet gan tikai es un Jūs – cilvēki, kuri gatavi atmodai.

Mīlestībā,
Naums Nadeždins

* Vēršu Jūsu uzmanību: runājot par iedzīvotajiem, es nešķiroju mūs pēc pases krāsām mūsu kabatās. Es runāju par cilvēkiem, kuri, dzīvojot šeit, uzskata šo valsti par savu.

** Sinerģija – veseluma darbības rezultāts pārsniedz atsevišķu locekļu darba rezultātus.