Ja cilvēkus pielaiž sev tuvu klāt, tad kaut kad vienalga neizbēgami sāp.
Jo katrs cilvēks, ko sev klāt pielaižam, dod daļu no sevis un
savu tiesu paņem arī no mums.
Šiem cilvēkiem tad ir mūsu izsniegtas īpašās atļaujas rakāties pa mūsu iekšienes lūžņu kaudzi un
tur atrasto pielietot pēc savas saprašanas un vajadzībām.
Tie mūs izmaina.
Jo tuvāki, jo vairāk izmaina.
Jo vairāk izmaina, jo vairāk sāp.
Metamorfozess process vienmēr ir sāpīgs.
Tā ir atsacīšanās no tā, kas esi bijis, lai taptu par to, kas būsi.