Kāpēc smaidīt tad, kad gribas raudāt un sāpēs kliegt? Negribas citiem parādīt to, ka mums sāp?! Stereotipu dēļ vēl padomās, ka esam vāji un trausli, bet tādi jau savā būtībā ir ļoti daudzi, un kāpēc gan kaunēties no savām sāpēm un īstajām izjūtām, kāpēc prieku mēs varam izrādīt, bet sāpes izrādīt nevēlamies?! Vai tas tā baidoties, ka mūs nesapratīs, vai arī mēs negribam, lai kāds uzzina, ka mūs var sāpināt pat daži sīkumi, kuri citam var likties muļķīgi?! Vai sāpes tiešām ir kas tāds no kā kaunēties? Kāpēc tad, kad mums jāšķiras no kāda mīļa cilvēka mēs cenšamies neizrādīt ciešanas? Taču visiem sāp un visi raud, bet kādēļ daudzi to slēpj, it īpaši vīrieši, domādami, ka citu acīs izliksies stiprāki? Kurš teicis, ka sāpes un asaras ir vājuma pazīme?! Tieši sāpes mūs norūda un palīdz saprast dzīves vērtības, un atšķirt labo no sliktā. Sāpes ir vajadzīgas tāpat kā prieki un laime... Sāpes mums uzdod kā pārbaudījumus un ja mēs tos pārvaram mums sagaida kāds labs atalgojums vai arī kaut vai iekšējs prieks pašam par sevi. Tādēļ ir arī vērts cīnīties un doties uz priekšu.

Galvenais ir sāpes pārciest un saprast kāpēc sāp un kas ir nepareizi darīts.