Marina Kosteņecka ir pārliecināta, ka krievu valoda vairs latviešu valodu neapdraud. Ja aizmirstam par krievu valodas mūžīgo tieksmi stāties latviešu valodas vietā, tad zināma taisnība ir, tāpēc ka jau tik daudz ir izdarīts, ka varētu vēstīt kāda sena ziņojuma vārdiem: «Nav vairs ko postīt...»
       Ja domājam par krievu vārdiem, tādiem kā vot! značit, arī par srokiem, pravām, otpuskiem, putjovkām, podjezdiem un objezdiem, tad tos pašlaik it kā dzird retāk. Bet paliek taču davai!, tāpat arī krieviskais a vai ik teikuma sākumā: «A es lai tur sēžu četrus gadus?» (R.Pauls par Saeimu), «A kas tu esi?» (A.Šķēle par V.Krištopānu). Trubas ir kā sētnieku, tā inženieru un žurnālistu leksikā. Un kā senāk bērni aukstajās klasēs sēž kurtkās. Un kur tad «vairākstāvīgie» stiprie krievu vārdi! Tos lieto ne tikai «piedzēruši žūpas drūmās dzertuvēs», bet arī jaunieši uz ielas un piecgadīgi puikas pagalmos. Šai tautas daļai dubļos slīkst ne tikai valoda, bet arī dvēsele…
       Savukārt daļa sabiedrības pievērsusies angļu vārdiem. Neviens no tiem parasti nav nācis tukšā vietā, tie «izēduši no vietas» latviešu vārdus. Ik dienas dzirdam un lasām: audits, hits, fans, tops, imidžs, lobijs, reitings, šovs un daudzus citus. Šķiet, cilvēki ieguvuši jaunas rotaļlietas un ar patiku spēlējas... Lasu laikrakstā par second hand veikalā iegādātu apģērbu un domāju – lietotu apģērbu veikals vien būs bijis un neviens gan nevar galvot, ka pirkums nonācis tikai «otrās rokās»; varbūt ir jau kādās piektās... Tāpat ir ar ASV Prezidenta impīčmentu. Vārdnīcā doti trīs vārdi, ir iespēja izvēlēties (apšaubījums, apvainojums, vaina), bet raksta un runā angliski. Vai kādā angļu avīzē iespiež netulkotus latviešu vārdus?
       Ir vēl viena kaite, kas nāk no rietumniekiem: ā vai ē ik teikumā, kur vajadzētu būt pauzei, ja sakāmais nevedas īpaši raiti. Zenta Mauriņa savulaik rakstīja: «Cilvēks .., kas atzīst tikai vienu vienīgu svešu kultūru, līdzinās kokam, kura zari visi stiepjas uz vienu pusi. Mēs, latvieši, nevarējām brīvi augt, kad gribējām līdzināties vāciem vai krieviem, bet tikpat mūsu attīstība tiks kavēta, ja mēs akli dievināsim visu francisko vai anglisko.»
       Taču, krievu un angļu valodas ietekmi uz mūsējo salīdzinot, jāsecina, ka vismaz pagaidām ir liela atšķirība: aizgūtie anglismi atrodas «valodas virspusē.»
       Ja valodu salīdzinātu, piemēram, ar ābolu, tad tie rāpo pa mizu, ir labi saredzami, un, ja vien ir vēlēšanās, nav grūti no tiem atbrīvoties, vienkārši noslaukot nost. Tā tas pagaidām ir ar anglismiem, kamēr lielais krievu valodas ietekmes tārps jau aizrausies līdz pašai ābola, proti, mūsu valodas serdei. No ārpuses to pat grūti saredzēt: daudzi latvieši tā pieraduši krieviski domāt, ka latviski runāt vairs nespēj. Piemēram, veikalā apjautājos par redīsu sēklām. Pārdevēja saka: «Uz doto momentu (na dannij moment) nav.» Ne jau tikai pārdevējām ir «doti momenti»…, kad latviski var sacīt: tagad, šobrīd, pašreiz (nevis patreiz), pašlaik, patlaban u. c.
       Vēl gadījies dzirdēt: «Šīs divas filmiņas izlaižas un pārdodas kopā.» Kāds neticams morāls pagrimums, izrādās, skāris arī tehniskas lietas! Līdz šim bija dzirdēt, ka izlaižas un pārdodas, piemēram, Čaka ielas meitenes, arī dažs polītiķis...
       Latviešu valodā filmiņas pašas gan nevar ne izlaisties, ne pārdoties; tās kāda rūpnīca ražo (izlaiž) un kādā tirdzniecības vietā tirgotāji pārdod.
       Zvanu uz kādu iestādi un lūdzu, vai būtu iespējams runāt ar vadītāju. Sekretāre atbild: «Pārzvaniet vēlāk, viņš patreiz nav pie sevis.» (Būtu jāsaka: «Piezvaniet vēlāk, viņa pašreiz (pašlaik, šobrīd) nav.» – Jāpatur prātā, ka runājot latviski, ar pazvanīšanu (tādu patinkšķināšanu) nepietiek. Ja gribam runāt ar to, kam zvanām, ir jāpiezvana.
       Bet tiem, kas, sagaidot apmeklētāju, ziņo, ka direktors ir pie sevis, dažkārt saku: «Tas gan labi. Ko jūs, padotie, pasarg Dievs, darītu, ja viņš izietu no sevis!» (Krieviski iziet no sevis – vijtji iz sebja – nozīmē pilnīgi zaudēt savaldīšanos; tad padotajiem klātos plāni...)
       Kaut arī priekšvēlēšanu laikā bija izteiktas rūpes par latviešu valodu, partiju pārstāvjiem šīs valodas zināšanas bieži izrādījās gaužām vājas. Tā, piemēram, tika apgalvots, ka latviešu valoda esot saglabājama caur likumdošanu, caur tautasdziesmu. Taču latviešu valodā prievārds caur līdzekļa nozīmē lietojams vienīgi tad, ja līdzeklis ir dzīvs, tātad, kā Solveiga saka Pēram Gintam: «Caur tevi mans mūžs bij’ daiļš dziedājums...» Ne likums, ne tautasdziesma nav dzīvi, tāpēc jāteic ar likumu, ar tautasdziesmu.
       Aģitācijas materiālos pārlieku uzbāzīga bija garum garā apgalvojumu rinda, ko kurš mīl. Līdzās tam retajam, ko, latviski runājot, patiešām iespējams mīlēt, vairumā bija tīri krieviskā mīlēšana, kur latvieši iztiek ar vārdiem patīk un garšo. Apgalvoja: «es mīlu adītus džemperus», «es mīlu rupjmaizi ar speķi», «es mīlu kafiju un rīta avīzes». Vai tiešām neviens vairs latviski nedomā un nerunā? Bija pat tāds dubultaplams kā «es mīlu laist muļķi». Latvietim neklājas vaļaķ duraka. Var dzīt jokus, arī velnu, var vienkārši muļķoties, bet ne laist muļķi.
       Protams, tīrus pelnutraukus, labus cigārus un tenisa spēli «it kā» latviski runājošie turpina mīlēt arī pēc vēlēšanām...
       Var patikt džemperi un garšot kāposti, bet mīlestības vērti tie gan nav. Atcerēsimies: mums mīlēt ir kas augstāks, pat svētāks.
       Mīlēsim savu valodu, domāsim un runāsim latviski!

Mirdza Pīrāga
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/08_marts/lapa6.htm