Ceļojumi uz nekurieni.

Krīzes brīdis valstī ir laiks, kad katrs cenšas izdzīvot, kā spēj. Konkurence par klientiem ir sīva un spēcīga, bet tikpat liela ir vēlēšanās nopelnīt. Nesenās aptaujas apgalvo, ka iedzīvotāji arvien vairāk cenšas ietaupīt uz izklaides un ceļojumu rēķina. Tas ļauj krāpniekiem, kas uzdodas par tūrisma firmu pārstāvjiem, piedāvāt it kā lētus pakalpojumus, kuri tā arī nekad netiek saņemti. Šādi skandāli ik gadu izskan Latvijā, tomēr nav daudz tādu cilvēku, kuri aizdomājas, kāpēc valstī šāda situācija vispār ir iespējama.

Samaksā un laidies, kurp gribi!

Kāda kundze ieradās tūrisma firmā SIA "BestTour" ar nodomu iegādāties savam dēlam avio biļeti lidojumam uz Malaiziju. Lidojums ir pietiekoši liels, lai arī biļetes cena nebūtu maza – 660Ls tikai uz vienu pusi! Firms līgumu nenoslēdza, bet izdeva čeku par biļeti un apdrošināšanu. Liels bija pārsteigums lidostā, kad noskaidrojās, ka biļete nav derīga. Tā kā lidojums notika uz konferenci, tad nācās pārmaksāt, lai tomēr nokļūtu galamērķī. Tūrisma firmā visi tikai paplātīja rokas, atsaucoties uz darbinieka kļūdu un solot ceļotāju vismaz nogādāt atpakaļ Latvijā. Tomēr šis solījums tā arī netika izpildīts, no jauna nostādot klientu nepatīkamā situācijā, kad steidzami jāmeklē risinājums, lai nokļūtu mājās.
Kad apkrāptā kundze vērsās pie firmas darbiniekiem, lai segtu savus zaudējumus 1548, 98 Ls apmērā, viņai tikai piedāvāts daļēju maksājumu grafiks uz desmit mēnešiem!!! Biļetes izrādījās nemaz netika pirktas, kaut arī nauda par tām tika samaksāta. Jau pirmais maksājuma termiņš netika ievērots, kas mudināja sākt meklēt aizstāvību Valsts iestādēs. Liels bija kundzes pārsteigums, kad dažādu iestāžu atbildes visādos veidos mēģināja viņu pārliecināt par to, ka krāpšana nemaz nav notikusi.

Maksā nevis krāpnieks, bet apkrāptais.

Vispirms ieniegums policijā par kriminālprocesa uzsākšanu tika pārsūtīts uz Patērētāju tiesību aizsardzības centru, uzskatot, ka pakalpojuma nesniegšana un naudas neatgriešana vēl nav pierādījums krāpniecībai. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs atbild, ka nav tiesīgs lemt par nodarītā zaudējuma apjomiem, jo garantijas vēstule par pieprasītās summas apmaksu taču tika iesniegta. Ja kādam kaut kas nepatīk, lai tad vēršas pie Civillikuma un iet uz tiesu. Papīra kaudzes krājas, bet naudas kā nav, tā nav. Tas nekas, ka garantijas vēstulē minētā apņemšanās netiek ievērota, galvenais, ka ir kāds dokuments, kas ļauj krāpniekam turpināt savu blēdīšanos.
Kāds varētu iebilst, ka cietusī taču varēja vērsties Civiltiesā, kā to norādīja gan Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, gan policija. Lūk, kāds būtu šādas rīcības scenārijs:

pamatojoties uz LR Civilprocesa likuma 34. panta valsts nodeva, lai uzsāktu tiesas procesu, sastāda: 163,25 Ls (parāda summa ir 1549 Ls).  Vēl vairāk, cietušajai pašai būtu jāievāc visi pierādījumi par nodarīto kaitējumu, kas mūsu gadījumā nozīmētu, ka kundzei papildus būtu jāalgo detektīvi un jāapmaksā viņu darbs, kas labākā gadījumā būtu 300 Ls, juristu konsultācija – 270Ls. Pēc tiesas lēmuma saņemšanas, kas varētu prasīt 2 gadus, cietušajam nāktos algot tiesu izpildītāju, kas tad arī nodarbotos ar zaudētās summas atgriešanu. Saskaņa ar LR MK noteikumiem Nr. 1075 „Tiesu izpildītāja takse” tiesu izpildītāja atalgojums būtu 15 % no kopējās summas.
Kopējās izmaksas: 965,60 Ls, no kuras detektīvu un juristu apmaksa netiek atgriezta, pat ja cietusī tiesā uzvar. Tātad tiesāties var tikai bagātie, jo apkrāptie tik un tā nes galveno izdevumu nastu. Pēc aprēķiniem praktiski visa pieprasītā summa aiziet birokrātijas izdevumu segšanā, nedodot nekādu materiālo vai morālo zaudējumu kompensāciju. Kāds tur brīnums, ka lielākā daļa cilvēku atmet visam ar roku, ļaujot krāpniekiem mierīgi turpināt pelnīt uz likumdošanas nepilnību rēķina. Tieši bezjēdzīgā likumdošanas birokrātija liek apkrāptajiem cilvēkiem aprobežojas ar dažiem negatīviem komentāriem interneta portālos vai tuvu cilvēku brīdināšanu par šāda veida firmām.

Vai Valsts birokrātija ir  pārvarama?

Kopš minētā darījuma jau aizritējuši 3 mēneši. Sia "BestTour" turpina veiksmīgi darboties, neliekoties ne zinis par solītajiem maksājumiem un reklamējoties dažādās interneta vietnēs ar jaunām telpām un ceļojumu iespējām. Paliek vienīgi jautājums, vai ikviens ceļotājs nokļūs tur, kur viņš vēlas un vai viņam nenāksies uzsākt cīņu par savu naudu, kas tiek paturēta, izmantojot valsts birokrātisko attieksmi. Varbūt visatļautības sajūta nāk no šīs firmas direktora Maksima Tolstoja, kurš ir „Saskaņas centra” deputātu listē, parādot, ka likumi ir domāti tikai tiem, kas tos jau ievēro, nevis noziedzniekiem un valsts amatpersonām, ieliekot abus pēdējos vienā sabiedrības slānī. Šobrīd, pateicoties apkrāptās sievietes neatlaidībai, jau ir uzsākta krimināllieta. Tomēr ne visi cilvēki ir pietiekoši neatlaidīgi un drosmīgi, lai mestos cīņā ar likumdošanu, kas tik ļoti aizstāv krāpniekus un tik vienaldzīgi izturas pret apkrāptajiem. Lai gan ko var gaidīt, ja valstī nepārtraukti tiek atklāti arvien jauni valsts amatpersonu pārkāpumi. Ne velti kādā grāmatā tiek teikts: „Valdība, kas tiek organizēta un vadīta pašlabuma un grupas interesēs, samazina sabiedrības mūžu. Tā pakļauj briesmām ikviena izdzīvošanu šajā zemē, tā pakļauj briesmām pat tos, kas mēģina īstenot varu.” Varbūt ir pienācis laiks tik tiešām taisnas tiesas spriedumam?

Sīkāka informācija http://fkk.evoler.net