No mīlestības līdz naidam esot viens solis. Apmēram tā: vakar vēl mīlēji kā traks, bet tad kaut kas nelāgs notika, un skaistās, labestīgās jūtas šodien pārvērtušās iznīcinošā enerģijā. Plakš, un cauri! Ar kļūmīgu rīcību, nepareiziem vārdiem vienā mirklī baltais top melnajā.
To mēdz skaidrot ar emociju kompensāciju un principu "daba nemīl tukšumu": spēcīgas mīlestības jūtas aizņem pamatīgu vietu cilvēka sirdī un brīdī, kad tās zūd, rodas nepieciešamība šo milzīgo caurumu aizpildīt ar kaut ko līdzvērtīgu, lai nomirdinātu neciešamās sāpes. Ar kaut ko tikpat intensīvu un enerģisku. Tad nu par spēcīgāko emociju uzskatītais naids mīļuprāt aši vien ieperinās atbrīvotajā ligzdā.
Pasīvās zaudējuma sāpes, kas būtu jāizjūt pēc zaudētas mīlestības, tiek nomainītas ar aktīvu naidu — nav laika žēloties, nav laika izvērtēt, nav laika atvadīties no aizgājēja, jo naids pieprasa rīkoties, naids iedzen ritmā un tempā, neviens nodarbinātības dienests nestāv līdzi naidam. Sāpes tiek uztvertas kā nožēlojama bezdarbība, savukārt naids kā glābjoša darbība. Atdošanās sāpēm it kā liek zaudēt kontroli pār notiekošo un sevi, kamēr naids rada neapstrīdamu pārliecību par to, ka nīdējs joprojām saglabā noteicošo lomu vismaz savā dzīvē. Un pilnīgi noteikti vismaz pirmajā periodā naids atbrīvo no savas vainas meklēšanas un paššaustīšanas, jo paveras teju neierobežotas iespējas pļaukāt pāridarītāju.
Nezinu, nezinu… Lai kā tur būtu ar to naidu, tomēr man kaut kā negribas ticēt, ka tieši no mīlēšanas viens solis sperams līdz nīšanai. Kaut kā nešķiet ticami, ka tās vienreizīgi labestīgās un visu piedodošās jūtas var vienā mirklī izgriezt kažoku uz otru pusi.
Naids ir emocija, kas aizvieto citu emociju. Bet emocija ir un paliek tikai emocija. Jā, arī mīlestība var būt emocionāla, bet tas ne tuvu nav viss, no kā tā sastāv — varbūt tikai sīksīka daļiņa.
Mīlestība taču ir tā, kas piedod. Mīlestība ir pieņemšana un laba vēlēšana. Mīlestība ir cieņa. Mīlestība ir spēja dot, nesavtīgums un atļaušana otram būt viņam pašam, neizmainot, nesodot un nediriģējot. Mīlestība ir tā, kas mūs kardināli maina uz labo pusi. Protams, mīlestībā ir emocijas, bet visvairāk tajā ir miera. Tā ir daudz stiprāka, neievainojamāka un stabilāka par jebkuru emociju. Manuprāt, arī par naidu. Naids ir pārāk sīks, lai spētu ko nodarīt tam, kas patiešām ir mīlējis.
Tieši tāpēc es atļaušos apgalvot, ka tie, kas ar pilnu švunku metas iekšā nīšanā, patiesībā pirms tam nemaz nav mīlējuši. Tur ir bijis jebkas — kaislība, atkarība, pieķeršanās, tieksme pēc varas un kontroles, materiāla apmierināšanās, ērts pieradums, slinkums, ierūsēšana utt. — tikai ne mīlestība.
Ja tu kādu esi mīlējis, tas nepāriet vienā dienā. Ja tu kādu mīli, tu ļauj viņam pieņemt tos lēmumus, kas tam šķiet būtiski un svarīgi, jo tāda ir mīlestības daba — atbalstīt, nevis sist.
Nē, es neesmu tik traka, lai prasītu tagad no kāda, kam pašreiz ļoti sāp, lai tas mestos sava bijušā partnera rīcības aktīvā atbalstīšanā ar smaidu uz lūpām, turklāt no tīras sirds. Kaut kas tāds ir pa spēkam vien retajam, bet es tādus nepazīstu.
Laiks pēc mīlestības objekta zaudēšanas ir ļoti smags un sāpīgs pat tad, ja tu patiešām esi sapratis un piedevis. Taču tā ir sāpe, kas jāapjēdz un jāizdzīvo pašam, neiesaistot tik apšaubāmu palīgu kā naids. Naids būtībā ir noliegšana, bet, pie kā noved noliegums, šķiet, man nav jāstāsta — tas sliktums paliek, kur bijis, iekonservējas un pēc tam kaut kad noteikti izlien laukā.
Jā, arī mīlestība var pāriet. Daudz sāpējusi, tā pamazām var izbālēt, izdēdēt, izdzist. Taču tas ir pakāpenisks process, samērā ilga atvadīšanās, kas neizslēdz nepatīkamu urķēšanos sevī, kļūdu atzīšanu un samierināšanos.
Bet no mīlestības līdz naidam nudien nav viens solis. Un pat ne desmit, ne piecdesmit, ne simts. Jā, viens solis no kaisles, no iemīlēšanās, no atkarības. Viens solis no jebkā, kas nav mīlestība. Toties patiesa mīlestība ar naidu diezin vai kādreiz satiksies, lai nomainītu viena otru. Tās drīzāk ir paralēlas taisnes, kurām nekad nav lemts krustoties.
Dace Ruksane.