Reiz uz maniem pleciem nolaidās divi eņģeļi.
- Kas tu esi? – es jautāju uz labā pleca sēdošajam.
- Es esmu tavs spēks, tava drosme un labestība, es esmu tava ticība un mīlestība, tavas visdziļākās būtības „ES”. – atbildēja eņģelis.
- Un kas esi tu?
- Es esmu tavs vājums, tavas bailes un dusmas, esmu tavs gļēvums un bezspēcība, tavs nodevīgums un melīgums. Esmu tavas visdziļākās būtības „ES”. – atbildēja uz kreisā pleca sēdošais.
Eņģeļi novilka garu, taisnu līniju un teica:
- Noej pa to no sākuma līdz beigām, mūs savos plecos nesdams un tu redzēsi, kas tu esi!
Un es gāju. Kā nu prazdams. Brīžiem pa labi gāzos, brīžiem pa kreisi kritu, līdz beidzot sasniedzu galu.
- Kas tas bija? – es nogurumā jautāju.
- Cilvēki to mēdz dēvēt par dzīvi, eņģeļi – par šķīstītavu, bet Dievs – par izvēles brīvību. Ja cilvēks ir patiesi labs, viņa dzīve izveidos apli, novilktās līnijas labajā pusē, ja patiesi slikts – apli, novilktās līnijas kreisajā pusē. Taču parasti cilvēki ir vidusmēra būtnes – ne īsti labi, ne īsti ļauni, un viņu dzīves ir līkloču takas.
- Bet, kas notiek, kad cilvēks sasniedz līnijas galu? – es gribēju zināt, – Vai tad Dievs izvēlas, kuru sūtīt uz paradīzi un kuru uz elli?
- Protams, nē! Cilvēks pats izvēlas savu ceļu. Būdams jauns, viņš mācās, pieļaujot kļūdas, darot nedarbus, sāpinot sevi un citus. Ar gadiem cilvēks nobriest, izveidojas par personību, un galvenais – izvēlas, kāds viņš būs. Paiet daudzi mūži līdz viņš kļūst patiesi labs vai patiesi ļauns, līdz viņš nonāk paradīzes vai elles lokā. Līdz tam laikam cilvēks maldās savā līkloču takā, meklēdams patiesības, bet tā arī tās neieraugot. Tādēļ, mēs eņģeļi, to saucam par šķīstītavu – šķīstītavu, kurā attīrās dvēseles vai arī… samaitājas.
- Kur esmu es? – gribēju zināt.
- To ir tik viegli uzzināt. – smaidīja eņģeļi, – Aizver acis un atceries, kā esi gājis, mūs savos plecos nesdams.