Kādu nakti kāds vīrs redzēja sapni. Viņš sapņoja, ka kopā ar to Kungu iet pa pludmali. Debesīs atainojās viņa dzīves visdažādākie mirkļi un smiltīs atbilstoši parādījās divi pāri pēdu nospiedumu, viens piederēja viņam, otrs- tam Kungam. Kad pēdējā aina debesīs bija izdzisusi, vīrs palūkojās atpakaļ un ievēroja, ka daudzviet bija redzami tikai viena gājēja atstātie pēdu nospiedumi. Viņš arī ievēroja, ka tas noticis viņa dzīves drūmākajos un smagākajos brīžos. Redzētais vīru uztrauca, un viņš jautāja tam Kungam:
-Kungs, tu teici, ka vienmēr būsi man līdzās, ja es tev sekošu, bet es pamanīju, ka dzīves grūtākajos mirkļos redzami tikai vienas būtnes pēdu nospiedumi. Es nesaprotu, kāpēc tieši tad, kad man visvairāk bija nepieciešama tava palīdzība, tu mani pameti.
Tas Kungs atbildēja:
-Mans dārgais bērns, es tevi mīlu un nepametīšu nekad. Tavu ciešanu un pārbaudījumu brīžos, kuros tu redzi tikai viena gājēja atstātās pēdas, es nesu tevi uz rokām.
Ключевые слова: Dzīve38617
Dievs nekad nepamet, pat ja mums tā neliekas.
Nekad nesaki nekad...
eh Valdi, visu noskaņu izjauci...bet no otras puse, tiešām, dīvaini sapņi...
Tas Kungs nepametīs. Par citiem kungiem nekad neko nevar zināt. Nu un par burvīgajām dāmām- ne tik!
no pirmā teikuma jau saprotams, kas tas nav nekāds vīrs, bet prasts pediņš - vīrs ne ar kādu kungu nekur neiet. kārtīgs vīrs ķer mātīti un velk uz turieni, kur šim ātrāk un vienkāršāk