vēl neko
Es neprotu neko.
Es vēl neko neprotu.
Katru reizi es visu mācos no jauna.
Mīlēt. Ciest. Piederēt.
Katru reizi no jauna es mācos savu brīvību.
Spārnus. Kritienus. Lidojumu.
Kaut kur augstu klintīs slēpjas mana brīvības zeme. Tikai ar spārniem tā pieejama. Tik ilgi, kamēr es nelidošu pietiekoši augstu, kamēr mani spārni nenesīs mani līdz pašiem padebešiem un tālāk, es varēšu tikai domāt, tikai ilgoties savas brīvības zemes.
Kāda tā būs, ilgu zeme, ceļa mērķis? Vai viņā būs kalni vai tuksnesis? Varbūt tā būs sala jūŗas vidū? Bet varbūt tur zaļos zāle, un mežu skupsnu vidū būs saulains laukumiņš, kur celt telti – un palikt, un nemeklēt vairs.
Kalna kristāla krūzē
Neizdzīvotas atmiņas.
Kā avots,
Kur sāpes pasmelties.
Kā tērce,
Kur prieka nodzerties.
Kāds man pasniedz krūzi ar ūdeni. Tiešām, kristāla gaisma traukā ir dzīvinoša. Nu jau būs diezgan, lai varētu sasniegt to augsto taku, kas ved mājup. Pārlēkt pār kraujas neredzamo malu – un nonākt tur, kur ceļo tikai sapnī. Sapņu, cerību un pārsteigumu zemē.
Viss negaidītais, labais un ļaunais, šeit ir patiesība.
Zem manas sapņu un ilgu telts mitekli izracis melnbalts, svītrots, nesabiedrisks Kalnu Murkšķis. Mēs visus šos gadus nerunājām – pilnīgā saskaņā. Par vārdu veltīgumu.
Te ir pasaule, kur mēmums uzvar.
Te pieskāriens aukstumā zaudē visu enerģiju.
Te….
Te mūžīgos sniegos iekaist redzētgribošās acis.
Te baltums ir kā žilbinošs naids.
Tu arī piederi,- manā pasaulē, kur nekad nav krēslas.
Mēs ejam caur ēnām, kas zilganā sniegā izstiepjas garas, taisnas un neizdzēšamas. Mēs esam kopā.
/autors nezinaams man/