Tu gribi
izlauzties ārā
no savas vientulības,
brutālajām robežām,
es −−
ielauzties iekšā
tavas vientulības
cietsirdīgajos cietumos.
Nu robežas
it kā atvērtas,
cietumu
it kā vairs nav,
bet ne tu
tiec ārā,
ne es iekšā.
Esam ieslēgti sevī
kā spogulī:
es ārā,
skatoties iekšā,
tu iekšā,
veŗoties ārā.
Starp mums
mūsu
atspīdums.
kas dziļi sevī
ienākt koka saknēm ļāva
un glabā savos apskāvienos.
/dzejoļa autors Valters Nollendorfs/