9. klase vienmēr skolā ir izcēlusies ar neizsakāmu mīlestību klasesbiedru vidū, un tādu pašu mīlestību no skolēniem saņēma arī viņu audzinātāja.
Klasē mācijās 15 skolēni , kuri viens par otru zināja visu, starpbrīžos visi jautri čaloja uz skolas palodzēm un kontroldarbos viens otram klusiņām čusktēja pareizās atbildes.
Īpaši mīļas bija 2 klases meitenes- Zane un Santa, viņas kopā bija vienmēr, pēc stundām kopā gāja uz mūzikas skolu, pēc mūzikas skolas kopā devās mājās, tad atvadījās un atsevišķi, bet ar sajūtu ka tomēr ir viena otrai blakām viena no viņām devās mājās, kamēr otra vēl noraudzījās kā viņas draudzene aiziet.
Ja kādu dienu kādam gadijās neierasties skolā- to jau iepriekšējā vakarā visa klase zināja, tādēļ skolotāja nekad neprasīja bērnu vecāku telefonu nummurus.
Un vienmēr viss tā arī bija- visi kopā, un vienmēr, līdz kādu dienu skolā neieradās Zane...
Kad visi sasēdās matemātikas kabinetā, un blakus Santai vieta bija tukša, visi protams vērsās pie Santas ar jautājumu- Kur Zane? taču šoreiz atbildi klasesbiedri nesaņēma, gluži vienkārši- Zane neko nebija teiksi, arī savai labākajai draudzenei-nē...
Santa stundā nemierīgi knosījās, akutkas viņu nomāca, kautkas neļāva vienkārši nosēdēt, beidzot sagaidījusi tik ilgi gaidīto zvanu no stundas beigām , Santa steidzās zvanīt draudzenei- Zanes telefons bija izslēgts... Santa zvanīja Zanes tēvam- telefonu neviens necēla, arī zanes māte uz telefonu neatbildēja...Santa nesaprata- vai tiešām tā ir tikai sagadīšanās?
Nākamā stunda devītajiem bija pie viņu audzinātājas, Santa piegāja pie skolotājas un lūdza viņu atbrīvot no nākamās stundas, skolotāja meiteni palaida.
no skolas Santa izgāja mierīgi, taču kautkas viņai lika sākt skriet, āptuveni kilometru garo ceļu līdz Zanes mājai Santa mēroja skriešus. Māja stāvēja kā stāvējusi, Santa piegāja pie durvīm un sāka zvanīt, liels bija viņas pārsteigums kad pat pēc 10 zvanīšanas reizēm neviens durvis vaļā nevēra, parati atlika vien 2 reiz piezvanīt, kad Zanes mazais brālis jau lepni izlējies stāvēja durvīs ar cepumu mutē, šoreiz Santa zvanīja tik ilgi, kamēr viņai ausīs sāka džinkstēt klusi klusi dzirdams zvana signāls kurš nāca no iekšienes,Santa saļima pie durvīm kuras neviens nevēra vaļā, pēc brīža meitene piecēlās pagāja pāris soļus no mājas un skatījās uz to , itkā tā būtu meitenei nodarījusi ko ļaunu, ko neticamu un īsti pat neiespējamu. Mājas Orandžās sienas, kuras Santa vienmēr bija iecienījusi par skaistu fonu savām fotogrāfijām, šobrīd šķita tik drūmas, mājas sarkanais skurstenis meitenē pat sāka iedvest šausmas, pat rožainie puķainie aizskari virtuves logā likās kā pabalējušas lupatas- māja šķita auksta, drūma un neticami tukša- tāda tā nekad vēl nebija nevienam šķitusi, vēljovairāk- dzīvespriecīgajai Santai noteikti nē...
Santa lēniem gariem soļiem devās mājās, klusītiņām, tā itkā negribētu pamodināt sētas kaķus viņa atvēr lielās sarkanās daudzstāvu mājas durvis, ar tādiem pašiem- klusiem un leniem soļiem santa uzkāpa 3 stāvā, atslēdza sava dzīvokļa durvis un tad tā, itkā kāds viņu būtu saniknojis- no visa spēka tās aizcirta, ātri nometa zemē somu un ieskrēja istabā, ieslēgusi datoru, santa izrakņāja jebkuru vēstuļu sadaļu kurvien Zane tai varētu būt kautko uzrakstījusi-nekā, bezcerīgs tukšums, šobrīd pat klāva vēstules Santai likās vienaldzīgas, viņa tās pat neatvērusi izdzēsa- nekad viņa tā nebija darījusi, bet šoreiz viss bija tā kā nekad, viss...
Santa pārlasija vakardienas sarkasti ar Zani- nekas neliecināja ka meiteni kautkas nomāktu, ka tai kautkas būtu noticis, kā parasti zane pēdējo vēstuli uzraskīja bez piecām pusnakti, un atvadījās ar tiem pašiem mīļvārdiņiem kuriem ik varu- "čuči saldi pelīt, es tevi sapņos sargāšu"
Santa pārlūkoja datorā saglabātās fotogrāfijas, atvērusi mapīti- Es un Zanīte, viņa ilgi lūkojās kādā bildē, kur abas mīļi saķērušās sēdēja Zanes lielajā zaļājā gultā un ēda no viena šķīvja pupiņu zupu. Santa šo bildi ielika draugiem.lv savā albūmiņā, zem virsraksta- "Ja tev ir viens īsts draugs, tev ir vairāk nekā tu jebkad vari vēlēties."Tad Santa nogāja no datora lai aizietu kautko paēst, pēc stundas kad Santa atkal iegāja palūkoties vai Zane nau viņai kautko uzrakstijusi, Santa pamanīja ka Zanes un Santas kopbildei ir vairāki desmiti komentāri, un visi kā viens likās neticami drūmi un aizdomīgi... Pārsvarā tie bija bēdīgi smaidiņi, vai teksti no sērijas- mēs esam ar tevi saulīt, viss būs labi...
Santa nesaprata- kas būs labi, kāpēc visi tagat būs ar mani, un kas pie velna tie par raudošajiem smaidiņiem, pēdējo komentāru- Turies mīļā, bija uzraksījusi Santas klasesbiedrene alise, Santa steidzīgi paņēma telefonu un pajautāja- KAS NOTICIS? KAS TIE PAR KOMENTĀRIEM? Alise brīdi klusēja, un tad atbildēja- un ...un tu neko nezini? tiešaam..neko? Santa jau zināja ko Alise sacīs, taču mazliet histēriskā balsī viņa sacīja- Saki, kas ir noticis? un Alise sāka stāstīt- "Vakar vakarā, tas ir, vakarnakt, Zanes mammai piezvanīja no sslimnīcac, Zanes, Zanes mazais brālis, viņš.. bija pie krustmātes un, un viņš izkrita no 4 stāva loga... un, un tad viņu nogādāja slimniicā, tas bija pa nakti, vēlu, vēlu naktī... Un tad ... tad Zanes mamma ..."
Beidz taču raustīties, iebrēcās vienmēr tik mierīgā Santa, STĀSTI!!
Un Alise turpināja- "Zanes mamma , kopā ar Zani un viņas'tēvu vakar vakarā, viņi devās pie mazā brāļuka uz slimnīcu, taču līdz slimnīcai viņi nenokļuva... pa ceļam viņu mašīnai uztriecās virsū kāds kravas auto, nevien neizdzīvoja, neviens, ne Zanes ģimene , ne arī Kravas auto šoferis, turklāt, jā.. slimnīcā nomira arī Zanes mazias brālis..es jūtu tev līdz saulīt..."
Pēdējos vārdus Santa nedzirdēja, telefons viņai izkrita no rokām, pāris minūtes Santa sastingusi sēdēja, tad aiztaisija izstabas durvis un saritinājās gulā, par spīti tik daudzajām domām- Santa aizmiga.
Pēc kāda laika pie Santas gultas stāvēja Santas māte, Santa bija murgojusi, Meitene apķērās mammai ap kalu un šķukstēja- vai zini kas noticis? Santas mamma atbildēja klusā balsī- jāā...
Meitene vēl vairāk apķēra māti un tad piecēlās, viņa caur asarām izspieda samākslotu bet tomēr-smaidu, un sacīja- Zane negrib lai es raudu, es to jūtu... un meitene atkal izplūda asarās, un palūdz mātei atstāt viņu vienu, māte pkalausīja....
Santa apsēdās istabā un palūkojās uz sienu kura bija noklāta ar viņas un Zanes kopbildēm, kāda bilde Santu īpaši zurunāja, tā bija bilde kurā Zane rāpjas ābelē ar platu smaidu sejā, pēc vienīgā, sarkanā ābola ... Tāda Zane bija- mērķtiecīga, pozitīva un stipra. Visi viņu vienmēr gaidija, visi viņu mīlēja, visiem viņa bija smaidīgā Zanīte, saulstariņš. Viņa lika pasmaidīt pat tad, kad likās ka asaras tikai un vienīgi asaras var glābt pasauli- viņā bija kas tāds, kas neļāva padoties.. kāpēc tieši viņa...
Tad Santa atcerējās pagājušajās nedēļas vakaru pie Zanes, Zane stāstija par kādu sapni, par kādu spani kurš likās tik tieši saistīts ar šo notikumu..
zane bija redzējusi sapni kurā viņa viena pati sēž milzīgā zaļā laukā uz maza akmens, viņa sēdēēja kādu laiku un tad piecēlās, viņa skrēja un skrēja, likās ka nekad nevienu nesastaps, bet tad uz tāda paša akmens, tādā pašā klajā laukā sēdēja Zanes mazais brālis, Zane viņu samīļoja, paņēma aiz rokas un viņi kopā skrēja tālāk, vēlāk uz tāda paša akmens tādā pašā klajā laukā sēdēja arī Zanes māte, un Zanes tēvs.. Pēcāk visi kopā skrēja- skrēja skrēja, kamēr viņu augumi sāka izbālēt, un palika vien gaiša lapa, tāds jocīgs sapnis, par kuru abas kopīgi bija pasmējušās....
Un arī tagat-aiz Zanes palika vien atmiņu jūra-skaistu atmiņu Jūra...