Terrors latviski nozīmē šausmas; terrorisms – šausmu izraisīšana. Terroristus joprojām uzskata par kaut ko līdzīgu kontrabandistiem, narkotiku tirgoņiem, vai, vēl sliktāk, par sava veida polītiskiem mafioziem, būtībā par kriminālnoziedzniekiem.
       Tomēr terrorisms ir vairāk militāra, nevis kriminoloģijas problēma. Atsevišķu interešu grupu terrorisms tā saucamajos miera apstākļos ir radies no terrorisma pieredzes kaŗa apstākļos. Patiesībā ir nekorekti šķirot – kaŗa laika un miera laika terrorisms, jo civīliedzīvotājiem, pret kuŗiem tas vērsts, ir pilnīgi vienalga, vai kaŗš pieteikts vai nav. Piemēram, vai Krievijas cars oficiāli bija pieteicis kaŗu turkmēņu ciltīm, kad ģenerālis Skobeļevs ar savu armiju 1881. gadā apkāva visus Geoktepes cietoksnī ar sievām, bērniem, lopiem un citu mantu sabēgušos apkārtējo stepju iedzīvotājus ?
       Daudzinātais miers ir visai relatīvs jēdziens. Jā, miers – pasaules lielvalstīm, miers – pasaules «naudas maisiem». Arī Latvijas polītiskā un ekonomiskā oligarhija, kas veidojusies no bijušajiem KGB un kompartijas darboņiem un viņu aģentiem, apzogot latviešu tautu un valsti, vairāk par visu vēlas tā saucamo mieru. (Daži piemēri: bijušais Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona komjaunatnes komitejas sekretārs Pēteris Šmidre tagad ir BALTKOM prezidents; bijušais LĻKJS pirmais sekretārs Ivars Priedītis tagad ir Tirdzniecības bankas prezidents; bijušais KGB majors Guntis Indriksons tagad ir radio SKONTO prezidents utt., utt.) Bet kādu gan mieru bauda lielvalstu apspiestās tautas un trūkumcietēji? Viņi nepārtraukti ir vislielākajā satraukumā, tāpēc spontāni, tagad daudzos gadījumos arī jau organizēti iesaistās pretestības – arī terroristiskās – kustībās, lai aizsargātu savas intereses un tiesības. Viens ir skaidrs: jo lielāka ir pasaules lielvalstu nekaunība pret mazo valstu tautu pamatinteresēm un jo krasāka sociālā noslāņošanās, jo nedrošāk ir pasaulē un jo lielāka iespējamība terrorisma izpausmēm. Patiesībā lielvalstu rīcību pat miera apstākļos bieži vien var kvalificēt kā laikā izstieptu terrorismu.
       Bet ieskatīsimies terrora attīstības vēsturē.
       Kaŗa apstākļos terrora primārais mērķis kā militāra stratēģija un taktika bija un ir nevis iznīcināt ienaidnieka kaŗavīrus, bet gan paralizēt pretinieka pilsoņu gribu balstīt savas valdības polītiku. Tas ir tikpat sens kā pati kaŗamāksla un pilnīgi iekļaujas kategorijā, ko šodien dēvē par «totālo kaŗu».
       Vienmēr, kad norisa kaŗš, armijas slaktēja, laupīja un izvaroja civīliedzīvotājus, mērdēja badā ilgstošos aplenkumos, īsi sakot: visā cilvēces vēsturē totāls kaŗš ir bijis tikpat parasta parādība kā bads un sērgas. (Minēšu tikai vienu piemēru no Otrā pasaules kaŗa beigu posma: sarkanarmieši izvaroja 1,9 miljonus meiteņu un sieviešu savā marša gājienā uz Berlīni, no tām 1,4 miljonus vācu austrumapgabalos; dažas tika izvarotas 20, citas 50, bet dažas pat 100 reižu; no šiem varas darbiem pēckaŗa Vācijā piedzima ap 300 000 bērnu. Der Spiegel, 1. Juni, 1992.).
       Jau 19. gs. otrā pusē, proti, Amerikas Pilsoņu kaŗa laikā, vairs neuzskatīja kaŗadarbību pret civīliedzīvotājiem, t.i., terroru, par blakusefektu konfliktā, bet izmantoja par militāru līdzekli; citiem vārdiem izsakoties, to vairs neuzskatīja par drūmām kaŗa sekām, bet par vienu tā visefektīvāko paņēmienu. «Ģeniālais atklājums» pieder Ziemeļu armijas ģenerālim Viljamam Tekumsē Šērmanam. Viņš patiešām bija «liels» totālā kaŗa filosofs, kad deklarēja, ka «kaŗš ir nežēlība» un ka nav jēgas to «reformēt». Viņš izdarīja vairāk, nekā vienīgi atzina, ka civīliedzīvotāji cieš nežēlības konfliktos. Viņš patiesībā atzina: tā kā šādas nežēlība ir neizbēgama, tad moderniem armijas ģenerāļiem tā rūpīgi jāorganizē un jāinstrumentē, lai iegūtu ne tikai maksimālu militāru, bet arī maksimālu psīcholoģisku un emocionālu efektu. Šērmanu var uzskatīt par modernā terrorisma tēvu. Viņš pats pārraudzīja tā metožu attīstību, kad, piemēram, ģenerālis Filips Šeridāns Amerikas Rietumos tās pilnveidoja, izmantojot nevis dažādu indiāņu cilšu sakaušanai, bet gan to totālai iznīcināšanai.
       Var iebilst, ka minētie konflikti bija kaŗi. Interesanti gan, kas tad pieteica kaŗu indiāņu ciltīm un kas kam to pieteica, Amerikas Pilsoņu kaŗu sākot? Mēs nedrīkstam sevi mānīt par moderno konfliktu dabu, turoties pie likumīguma smalkumiem: vienīgais, kas atšķiŗ «terrorismu» no «kaŗadarbības» mūsdienu pasaulē ir operāciju apjoms un fakts, ka «terroristi» vairumā gadījumu nepārstāv vispāratzītas nacionālas valdības. (Kaut gan arī tā saucamos miera apstākļos attiecīgo operāciju apjoms tālu pārsniedz dažu kaŗadarbību terrora izraisītos apjomus: piemēram, Kuropatos, netālu no Minskas, no 1937. gada līdz pat kaŗa sākumam starp Vāciju un Padomju Savienību, krievu/padomju cilvēknīdēji nepārtraukti šāva «tautas ienaidniekus»; kopējo upuŗu skaitu šai «lēģerī» lēš ap 350 000–500 000.)
       Militārā vēsture atklāj, ka terrorisms ir gandrīz neizbēgams kaŗadarbības produkts gadsimtu gaitā un it īpaši mūsdienās.
       Terrorisma pašreizējām formām augsne galvenokārt ir relatīvi nesen attīstījusies sociālpsiholoģija:
       – dramatiski mazinās nelielo interešu grupu, tostarp arī mazo nāciju, spēja ietekmēt pasaules lielvalstu, viņu klientu valstu un starptautisko organizāciju polītiku pēc Otrā pasaules kaŗa;
       – pasaules varenāko valstu pilsoņu emocionālā uzņēmība pret terroristu uzbrukumu attēlojumiem (it īpaši televīzijā) turklāt vietās, kas tika uzskatītas par drošām un aizsargātām.
       Terroristu psīchodinamika ir: jūtot, ka viņu balsis šai paviršajā, nežēlīgajā pasaulē neviens nevēlas uzklausīt, viņi vērš gandrīz vai rituālu vardarbību pret neko sliktu negaidošiem svešiniekiem – civīliedzīvotājiem, (vai arī gluži otrādi: pret sabiedrībā plaši pazīstamām personām, kas atklāti ņirgājas par zināmām vērtībām), lai pievērstu uzmanību un izplatītu nedrošības sajūtu, (vai arī lai sodītu mēru zaudējušus polītiķus – nekauņas).
       Šodien terroristi veido labi bruņotas, militāri sagatavotas kaujinieku vienības, piemēram, Īru Republikāņu Armijas militārais spārns. Šādu grupu militārais potenciāls vien noraida pamatu uzskatīt viņus par kriminālnoziedzniekiem. Tie ir karavīri, armija, kas savdabīgā veidā ir pieteikusi kaŗu saviem ienaidniekiem.
       Vai Latvijā ir iespējams terrorisms? Lai Dievs pasarga mūs no tā! Taču Latvija nav izņēmums, kas varētu apstrīdēt vispārīgas likumsakarības. Latvija jau tagad lielā mērā ir pulveŗa muca. Kaut to apjēgtu valstī pie varas esošie!

Olafs Kalējs
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/23_oktobris/lapa3.htm