Vakars sākas pie mana labākā drauga dzīvoklī, vēsā rudens vakarā.
Es ar viņu iepazinos kad man bij 14 gadi un mēs abi bijām mācijušies spēlēt ģitāras jau 2 gadus tikai tādēļ ka mums tas patīk nevis ka lielākā daļa bērnu kurus piespeda vecāki, es biju iegājis kādā mūzikas instrumentu veikaliņā kurā izvēlējos savu pirmo elektrisko ģitāru, viņš sēdēja uz Marsal kompja, un spēlēja Ledzeppelin- Black dog, es zināju ka varu labāk, tādel paprasiju ģitāru iemeģināšanai, sākās lielīšanās ar savām prasmēm, neizsakot nevienu vārdu, tikai caur mūziku. Tā mēs kļuvām par draugiem. Pēc tam mēs tikāmies diezgan reti, bet draudzība kļuva aizvien spēcīgāka.
Bet stāsts ir par bāru, mūziku un sievieti kura modina manī tādas jūtas kādas pret nevienu vēl nebiju jutis.
Tajā vakarā mēs abi iztukšojuši pa alus pudelei ar ģitārām devāmies uz mums iecienītu bāru, kurā notikās Jama vakars. Ieejot bārā viss bij kā citas reizes, salda brenguļu alus smarža, cilvēki kas sēdēja pie bāra letes, un ap galdiem pie skatuves, uz kuras jamoja, loti viduvējas improvizācijas, vienīgais kurš uz skatuves mums bij pazīstams bundzinieks, panks pēc  ģērbšanā stila, ar grebeni varavīksnes krāsās, bet dzīvē viņš ir ļoti labs dzejnieks, studē ekonomiku un pēc manām domām viens no retajiem cilvēkiem, kurš savā vecumā ir patiešām dzīves gudrs.
Kā tradīcija ienākot iekšā visi pazīstamie cilvēki mūs abus sveicina, studiju biedriem apjautājamies kā viņiem iet, un ieņemam vietu pie skatuves gaidot brīdi kad varēs uz tās kāpt.
Līdzi uz skatuves esu paņemis 69 gada baltu nodilušu Fender ģitāru, kuru biju saņēmis no radinieka Amerikā, manam darugam balts Gipsons lespauls, steigā noregulējuši kompjus, salikuši pedāļus un noskaņojuši ģitāras, sākām improvizēt rokenrola rifus ar kuriem lielākajai daļai publikas, spējām iekustināt sirdis un kājas ritmā. No skatuves kāds vīrietis ap gadiem 50 ar sirmu bārdu līdz krūtīm un sirmiem matim pāri pleciem, nu pēc skata līdzīgs Frīdim no mūsu pašu Vēja brāļiem, no skatuves nodzina basistu, kurš nebij uzdevuma augstumos.
Šis vīrs pārvaldīja basģitāru, kā donžuāns sievieti, izvilinādāms skaņas kādas vidusmēra basists pat nevarēja iedomāties.
Kamēr mēs četratā radījām ļoti labus rokenrola ritmus, kas paši bez jebkādas domāšanas no sirdīm pārgāja uz pirkstiem, uz stīgām, no kurām tos noņēma skaņas noņēmēji, kas šos ritmus padarija dzirdamus citiem cilvēkiem, es pamanīju ienākam kādu sievieti, gariem melniem matiem, melnā mētelī, bet īpašu uzmanību viņai nepievērsu, jo pa tām durvīm gājušas un vēl ies cauri daudz skaistu sieviešu, bet tomēr viņu es iēvēroju, otreiz kad viņa apsēdās pie mūsu galda ar gaišā alus kausu, es varēju uzreiz pateikt, ka viņa šeit ir pirmo reizi, jo šajā bārā pārsvarā visi ir redzēti un pazīstami.
Spēlēšana vairāk kā stundu lika manīt sevi, krekls bij piemircis ar sviedriem, mediators slīdēja ārā no pirkstiem, un kājas bij nedaudz nogurusas, kas lika man iet pie galda pasēdēt.
Apsēdušies pie galda bārmenis mums atnesa tumšā brenguļa kausus, un pieteica ka nākamie 3 kausi bus uz bāra rēķina, tajā brīdī es ielikdams mediatoru starp Fendera stīgām, kurs gulēja man klēpī, ērti atslīgu dīvānā un pametu acis uz tumšmati kura sēdēja galda pretējā pusē.
Viņa bij patiešām skaista, gariem melniem matiem, kas krita pāri pleciem, bāra krēslainajā atmosfērā ,viņas seja izskatijās bāla, un acis melnas kā ezera ūdens naktī, vēl skaistāku viņu padarija kalsnā seja nedaudz redzamie vaigu kauli, kas deva viņai nelielu līdzību ar indijāņu sievieti.
Skatoties uz mani viņa man izteica komplimentu par maniem matiem, un kovbojzābakiem.
Pārsēdusies man blakus viņa man iztaujāja kā prokurors tiesas zālē, neļaudama man neko pajautāt par vinu, līdz brīdim kad viņa neticēja, ka neesu gājis mūzikas skolā un visu esu iemācijies pats, tajā brīdi kad viņa paņēma manu ģitāru sev klēpī, pieskaroties manai rokai ar saviem smalkajiem pirkstiem, un saņemot ģitāras grifu es pamanīju ka viņas pirksti pazīst mūzikas instrumenta stīgas, tā beidzot es tiku pie izdevības kautko uzināt par viņu. Teiktdams ka vinas rokas, rāda to ka stīgu instrumenti viņai nav sveši, viņa man atzina ka spēlē čellu un bij izbrīnīta par manu vērību, un domāju ka tā es viņu savaldzināju.
Aluss kaus bij jau tukš un bārmenis atnāca ar jaunu uzpildītu, kuru atdevu tiko satiktajai skaistulei, un palūdzu sev glāzi silta ūdens, jo mans labakais draugs sāka vilkt uz skatuves kur jau bija uzstādīts mikrafons, un un nolikts mans mutes hermoņiku komplekts, bija pienākusi kārta blūzam.
Šoreiz uzkāpjot uz skatuves un sākot spēlēt un dziedāt savā nedaudz rēcošajā basa balsī ierastā skatuves pasaulīte bij kļuvusi nedaudz plašāka, tai bij nākusi klāt sieviete, kas ar manu ģitāru sēdēja pie galda un skatijās uz mani. Civēki dejoja skatuves priekšā aizsegdami man viņas skatienu, kas tā vien liekas urbās cauri cilvēkiem kas dejoja starp mums, redzēju ka viņa atraida kādu puisi, un man ļoti patikās domāt ka tas ir dēļ manīm, dēļ tā ka vienīgais ko viņa iekāro esmu es.
Kad pienāca laiks beigt spēlēt, kāpdams nost no skatuves viņa man nāca panāca pretīm un teica ka jāiet ir uz mājām, jo dzīvokļa biedrene vēlāk varētu nelaist viņu atpakaļ.
Pavadidams viņu mēs gājām klusēdami, bet tas nebij neveikls klusums.
Pie viņas dzīvokļa durvīm viņa mani apskāva un jautāja vai es neprasīšot viņas telefona nummuru, uz šo jautājumu es neatbildot no savas somas izvilku pildspalvu un savu ar alu aplaistīto un cigarešu pelniem apdedzināto blūza kladi, no tās izplēsu lapu ar savu telefona numuru teikdams, ka nejau vīrieši izvēlas sievietes, bet sieviete izvēlas vīrieti, un es gaidisu kad piezvanīsi tu man, tā viņa iegāja dzīvoklī, un pa tumšajām ielām devos atpakaļ uz bāru, kur vēljoprojām spēlēja Sirms vīrietis, panks, un mans labākais draugs.

Stāstam ja vēlēsities ir turpinājums, šis ir neliels uzmetums.

http://www.youtube.com/watch?v=oRbVtAGITHk