..būt vienai.
Stāsts sākās ar to, ka Jums, dārgā cilvēce, ir baigie aizspriedumi par alus dzeršanu otrdienā.
Tad nu man jānodarbojas ar visu citu. Paldies Jums! Tas nekad nebūtu noticis, ja man tagad būtu alus.
Es nolēmu uztaisīt ēst (jo man nav jāmācās, galīgi nav!), un darīt tāpat nav ko.
Redziet, es ieslēdzu mūziku un dziedāju līdzi visam sirdi plosošajam, kas ir manā empētrīs.
Jūs mani, iespējams, esat dzirdējuši dziedam šādos gadījumos:
a) alus manī
b) mūzikas stundas; pēdējo reizi 9 klasē;
Vai c) kad neesmu pamanījusi jūsu klātbūtni.
Secinam, ka dziedu viena, savu vokālu neveltu daudziem uzreiz.
Nu jā, tā nu es griežu kartupeļus un kaucu kaut ko par saulainām pēcpusdienām, par izglītības nelietderīgumu un galdnieka dēlu.
Un jūs padomājat ko? ATKAL VIŅI. Atkal TIE KAIMIŅI.
Vai viņiem maz ir iespējams izpatikt?
Kad es klausos - slikti, kad es dziedu - slikti. Kad es sūcu putekļus - jau atkal slikti.
Es jau gan kā vienmēr tēloju, ka neko nedzirdu, BET frāzi aiz sienas "jobaniji suki" nevarēja palaist garām.
Vai tiešām ir tik slikti? :D
Un mani nomāc  jautājum s - Cik tad klausītaju man īsti bija? Un vai kas manītos, ja visu dienu skanētu Pugačova?
Un kāpēc televīzijā tik bieži saka "teju" ?
(un tad es nodomāju - Challenge Accepted ).