Sprediķis Piņķu baznīcā" (fragments):

"- Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā,-
Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
Balss kā bazūne skan biezos mūros.

- Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs – un arī nenogrimsit,
Neatslīksit nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.

Akmenis, uz kā jūs stāvat, - jūsu,

Katra puķe, ko jūs redzat, - jūsu,
Koki, zāle, visa zeme – jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt – jūsu
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.
[Tikai ticiet! Un šie mūri, velves
Un es pats ar visu sevi – jūsu.]
Tikai ticiet, zemgaliešu vīri,
Tad ir nāve nebūs vairs par grūtu.

No zemzemes jūsu tauta ceļas,
Tumsa lobās nost no viņas plakstiem,
Pirksti attirpst, ceļos rodas siltums,
Un uz lūpām elpa aug kā brīns.

Irdnes druskas matos kļūst par gaismu,
Krūtis izdzer pasauli kā olu.
Delnas, kur uz mūžiem bija gūlies
Visu darbu sarecējis smagums,
Tagad ceļas līdzi putniem saulē.

No zemzemes jūsu tauta ceļas.
Bet bez asinīm tai neuzcelties,
Jūsu asinīm un jūsu kvēles:
Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās,
Stiprums lielais, kas to kopā turēs
Vienmēr mūžos. Zemgaliešu vīr