M. Ziemiņa grāmatas «Trešā atmoda» papildinātajā izdevumā ir sīkāk aprakstītas Latvijas tautas frontes dibināšanas aizkulises, darbības paredzētais virziens un pēkšņais noriets. Kā avoti šeit plaši izmantoti LKP CK protokoli.
Lai pārbūves rezultātā radušās neformālās organizācijas paturētu savā kontrolē, CK pēc Maskavas norādījumiem jau 1988. gadā nolemj izveidot TF A. Gorbunova vadībā, «neizejot aiz sociālisma rāmjiem». Organizācijas komitejā aktīvi darbojās čekisti I. Ķezbers un N. Neilands. Par TF pirmo priekšsēdētāju partijas sekretārs izrauga J. Peteru. Gandrīz visi TF runasvīri ir no kompartijas nomenklatūras, ieskaitot lielu daļu no tā saucamo radošo apvienību vadības. Arī Mākslas akadēmijas partijas aparāts ar marksisma–ļeņinisma katedru priekšgalā tūdaļ atrada ceļu uz TF vadības «ložu». Un vēl šodien tā dēvētajās inteliģences konferencēs galvenos runātājos ir «cilvēki, kas savulaik aizrautīgi un cēli cildināja padomju režīmu».
Šai sakarā nopietnu pārdomu vērta ir arī Latvijas čekas priekšnieka L. Avdjukēviča atskaite LKP CK: «Aktivizēta darbība emigrācijas organizāciju un centru dezorganizēšanā... izmantoti īpaši sagatavotu propagandistu izbraukumi... J. Petera... J. Anerauda... A. Griguļa... L. Mūrnieka... J. Vēja... R. Paula ... Augšminēto pasākumu veikšana ... padziļināja šķelšanos emigrācijā». Kāds inteliģences pārstāvis pats arī atzīstas: «Mēs, inteliģence, neiztiksim bez grēku nožēlošanas... esam vainīgi savas sabiedrības un tautas priekšā... piedalījāmies... stāvējām malā, klusējām, saglabājām sevi.»
Nekāda grēku nožēla gan līdz šim vēl nav manīta. Toties gandrīz visi TF runasvīri ir nonākuši augstos amatos. Šeit M. Ziemiņš pievienojas U. Ģērmaņa secinājumiem, ka Latvijā vadībā nav nekādi nacionāli cīnītāji, bet tikai «zināmām reformām labvēlīgi noskaņoti bijušie padvaras ierēdņi». Tā I. Godmanis vēl 1991. gada augustā pamācīja tautu nerunāt par Latvijas neatkarību un priecājās par saviem uzticamiem krievu padomniekiem. Savu disertāciju viņš esot rakstījis internacionālā krievu valodā, bet latviešu tautas pasakas valdības vīri nelasot, un problemātiska esot arī prasība, lai pilsoņi zinātu latviešu valodu. Partija paturēja vadību savās rokās, čeka iefiltrējās demokrātiskās kustībās un ir «cauraudusi arī jaunās varas struktūras». Arī šodien viss propagandas tīkls vēl arvien ir bijušās komūnistiskās nomenklatūras rokās un rafinēti strādā tās interesēs. Pat 1998. gada Dziesmu svētki esot izmantoti R. Paula priekšvēlēšanu kampaņai, upurējot «Dievs, svētī Latviju!» viņa kompozīcijai ar J. Petera vārdiem. Tādēļ tauta veltīgi gaidīja valsts himnu svētku noslēgumā.
Valdošās aprindas tagad dara visu, lai noklusētu sev nepatīkamos faktus, viltojot vēsturi. Tā pirms kādiem gadiem konferencē par 1991. gada augusta krīzi nepiedalījās neviens valsts varas pārstāvis. Notikumu liecinieki toreiz runāja par nodevību «visos pastāvošās varas ešelonos», bet presē par to neparādījās tikpat kā nekas. Turpretim 1997. gadā šādā konferencē kā galvenie runātāji jau parādījās A. Čepānis, I. Godmanis, A. Gorbunovs, J. Jurkāns, J. Peters un padomju vēsturniece Ļ. Zīle. Un šoreiz prese to ievēroja. Cilvēki, kas augusta krīzes laikā «klusi un nemanāmi aizgāja no varas skatuves... tagad atkal iznāk tautas priekšā kā galvenie notikumu ietekmētāji». Vēsture tiek viltota, jo «tā ir bīstama patiesība», kas «jālikvidē, lai atņemtu mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem iespēju izpētīt tos trumpjus ... Mums šīs kārtis ir jāņem rokās». (M. Vulfsons).
Šai sakarā pieminama arī lielā brēka, kas sacelta par grāmatas «Baigais gads» atkārtotu izdošanu Latvijā. Kādi Latvijas vēsturnieki to ir nodēvējuši par «antisemītisku nacistu propagandas pasūtījumu», un Ārlietu ministrija ir ierosinājusi izmeklēt «grāmatā pausto antisemītisma un nacisma ideju slavinājumu». Zināmām aprindām nepatīkamu vēsturisku notikumu publicēšana jau tiek uzskatīta par noziegumu pret valsti. Pašreizējiem varasvīriem un padomju rauga vēsturniekiem ļoti nepatīk, ka tiek dokumentēti boļševiku režīma noziegumi, jo ar to tiek aizskarta arī šodien valdošā nomenklatūra. Paši vēsturiskās patiesības labā nedarīdami gandrīz nekā, tie cenšas vēl aizkavēt citus.
Savtīgu varas un saimniecisko interešu vadītas un iztapdamas Maskavai, mūsdienu valdošās aprindas pārāk necenšas rādīt pasaulei Latvijas patieso tēlu. Okupācijas deklarācijas noniecināšana pašu mājās un noklusēšana pasaules forumos, kā arī leģionāru piemiņas dienas aizliegumi tam ir visskaidrākā liecība. Aizbildinājumi dažādās variācijās vienmēr vieni un tie paši: ko teiks krievi, ko domās Rietumi? Diemžēl parasti pirmais ar otro pārāk labi saskan, jo pasaulei trūkst pareizas informācijas par Latviju. Mūsu neaizstāvētā patiesība noslīkst krievu agresīvās propagandas plūdos, bet pasaulē valda Maskavas meli. Uz šī drūmā fona sevišķi spilgti izceļas Latvijas katoļu vēstījums pasaulei, ko mūsu katoļu archibīskaps J. Pujāts nodevis personīgi Pāvestam viņa apmeklējuma laikā Latvijā. Tā teksts atrodams šai grāmatā.
Oficiālie atmodas celmlauži tagad visur ir priekšgalā, varas sēdekļos, un jūtas daudz drošāk nekā padomju režīmā. Valsts tos arī dāsni apbalvo. «Par nopelniem Latvijas neatkarības atgūšanā». Visvairāk tieši tos, kas barikāžu dienās pat neiedrošinājās atklāti pie tām parādīties, bet kategoriski pieprasīja to ātrāku nojaukšanu. Tā Triju zvaigžņu ordeni līdz šim nav saņēmis ne T. Jundzis, ne O. Kostanda, kaut gan tieši viņiem šai sakarā bija vislielākie nopelni. Tāpat arī no lietuviešiem šo ordeni nav viss saņēmis V. Landsberģis, kas tiešām bija atmodas celmlauzis Baltijas valstīs, bet gan A. Brazauskas, bijušais KP sekretārs. Laikam jau katrai varai ir savi galma varoņi.
M. Ziemiņš ir pārliecināts, ka ne tikai kompartijas noiešana no politiskās skatuves, bet arī Tautas frontes galīgā iziršana un straujā jauno partiju dibināšana ir tiešās augusta puča sekas. «Tā pati kompartija, kas organizēja puču, bija veidojusi arī TF» un to «visu šo laiku stūrēja». TF uzdevums bija «pakļaut sev visas sabiedriskās kustības un nodrošināt tajās komunistu vadošo lomu». Taču pēc puča izgāšanās partija vairs nevarēja savu lomu noslēpt, jo pārāk skaidras liecības bija palikušas LKP CK dokumentos. Līdz ar to arī TF bija zaudējusi savu jēgu. Partijai tā vairs nebija vajadzīga. Lai nodrošinātu savu izdzīvošanu, kompartijai vajadzēja atraisīties no savas asiņainās pagātnes un nojaukt visas pēdas aiz sevis. Tas viss notika pēc pārbaudītas receptes, iesaistot pa daļai jaunus ešelonus. Partija it kā izgaisa, bet tās vietā pēkšņi nodibinājās daudzas visumā mākslīgi uzpūstas jaunas partijas. Tā būtība bija vecās nomenklatūras pielāgošanās jaunajiem apstākļiem.
No skatuves gan ir nogājusi CK, bet to tūlīt aizstāja Klubs 21. Tur cits ar citu labi saprotas gan TF pārstāvji, gan Interfrontes kangari. Tieši uz šī kluba bāzes esot veidots LC. Tomēr, lai šī kopsakarība pagaistu cilvēku skatiem, tā biedri vēlāk aktīvi arī piedalījušies Jaunās partijas dibināšanā. Tagad šis noslēpumainais veidojums jau ir tik dziļi iesakņojies valsts pārvaldē un visās valsts dzīves nozarēs, ka vairs bez garīga apvērsuma vai lielākiem politiskiem satricinājumiem nav neitralizējams. Tas stingri turas uz kopatbildības un savstarpējo garantiju stabilā pamata.
Arī vēlēšanām ir savas aizkulises. Viens no partiju sponsoru noteikumiem esot, ka par deputāta palīgu noteikti ir jābūt viņu cilvēkam, lai varētu ietekmēt deputāta rīcību. Diemžēl «daudzas pazīmes rāda, ka atsevišķu partiju pavedieni stiepjas tālu, ļoti tālu, līdz pat Maskavai». Otrs noteikums esot, ka sarakstā, ievēlamā vietā, nedrīkst būt cilvēki ar neatkarīgu vai nacionālu pārliecību, jo tādi Saeimā būtu nevadāmi. Tas tiešām labi saskan ar jau vairākās vēlēšanās pēc kārtas novēroto parādību, ka pat «nacionālo» partiju sarakstos nacionāli domājošie kandidāti ir bijuši nolikti tālu apakšā, lai tikai netiktu ievēlēti.
No visām pieejamām liecībām autors secina, ka «tautas atmodas process nebūt nav novests līdz galam... tas ticis rupji un viltīgi pārtraukts... Šo melno... darbu paveica kosmopolītiskā komūnistiskā nomenklatūra, bailēs pazaudēt polītisko un ekonomisko ietekmi valstī... zaudēt agrākās privilēģijas. Tā bija komunistiskās nomenklatūras revolūcija.»
Šī grāmata ir gandrīz nepieciešama katram latvietim, kas grib iepazīties ar pašreizējo varasvīru pagātni kompartijas un komjaunatnes rindās. Šie cilvēki savus grēkus vēl nav nožēlojuši un turpina mierīgi baudīt ļaunā režīma noziegumu augļus. Tādēļ vēl joprojām vietā ir Ziemiņa mudinājums – Esiet nomodā!
Lai lasītājs varētu vieglāk izsekot visām nomenklatūras peripetijām un pārvērtībām, grāmatai būtu lieti noderējis personu rādītājs.
Imants Alksnis,
Dr. phil.
Avots:
Ключевые слова: polītika3025