Stāvu starp divām saulēm.
Viena – pie zilajām debesīm,
Tik spoža, ka acis nespēj
Tās starus saskatīt.
Otra – tepat uz zemes
Pie kājām mirdz
Un tajā - katru stariņu
Varu pat noglāstīt.
Tā – mazā mālēpīte,
Kurā raugoties
Sirds priecīga kļūst.
Bet vakaros, kad saule
Aiz apvāršņa dusēt iet,
Arī mazā mālēpīte
Ver ziedlapas ciet...
Sirds nepacietībā gaida
Kad uzausīs rīts,
Lai varētu atkal,
Starp divām saulēm,
Kaut brīdi būt.
(Brigita Debeļska)