Kāpēc?
Kāpēc Tu man neļauj racionāli domāt?
Kas Tu esi?
Mana ilūzija vai tomēr kaut kas vairāk?
Tu izraisi manā galvā zemestrīces un tauriņu orkānus vienlaikus.
Tu liec man raudāt.
Manu pasauli ir pārņēmusi migla.
Jā...
Sinoptiķiem tomēr mēdz būt taisnība.
Pietiek!
Es tā vairs vēlos turpināt!
Man Tev kaut kas jāsaka...
Tu neesi klāt,
Bet jūtu savu roku Tavā,
Tavu pieskārienu,
Tavu čukstu ausī.
Apskauj mani un nelaid nekad vaļā!
Vai nevaru es palikt sapnī šajā?
Zini?
Man šķiet, ka mīlu Tevi.
Tu dzirdi mani?
Es raugos Tevī ar akli aizvērtām acīm,
Klāstu savas jūtas ar mēmām, noslēgtām lūpām.
Tu uzklausi mani,
Bet neesmu pārliecināta, vai dzirdi.
Es tikai vēlreiz atkārtoju...
Mīlu Tevi...

dzejoļa autors Krista Bičevska