Palasot amigosiešu blogus un atbildes man radās jautājums vai tiešām dzīvē ir tā, ka tā mīlēšanās ir iespējama tikai tad kad sirdī ir ienākusi tā lielā mīla, pieļauju, ka ne visiem cilvēkiem tādas jūtas izbaudīt nekad mūžā nebūs lemts un ko tad viņiem darīt un pat tie kas ir precējušies, dzīvo kopā un audzina bērnus nevar palielīties ar to cēlo mīlestību jo vienkārši nezin un nesaprot un nekad tādas jūtas nav izbaudījuši? Saistīt mīlēšanos kopā tikai ar mīlestību man šķiet arī īsti pareizi laikam nebūs, protams perfekti un skaisti ja tā ir!
Ключевые слова: mīlesetība0
Nu bet tieši tā...Nevajag jaukt morālās vērtības ar fiziskām aktivitātēm.
Tā sirsniņa jau abos variantos sitās vienādi(gan mīlestībā,gan kaislē) un ej nu atšķir
..........kas ir kas!
Un pēc laika (ja tā bija kaisle) redzi,ka ne ar ko tas cilvēks vairs nesaista..........attā!
Un jebkurā gadījumā cilvēks neatmetīs domu...........ka gan jau gan nāks tā otrā - īstā!
Un protams, ja nav tās mīlestības.........tas nenozīmē,ka mīlēties nedrīkst!Absurds!
Piekrītu Tev!
Piekrītu Sondrai- cilvēkam ir jābūt patiesam un reālam. par to terminu dažādību- arī , lasīju un vienīgais kas nāk prātā- kad esi izbaudījis to foršo variantu - saskaņu visā ar mīļoto cilvēku, tad viss pārējais- tāds krietni mazvērtīgāks un piezemētāks izskatās. Nu nekā slikta nesaskatu, ja ar mīļoto cilvēku ir sekss, nevis - mīlēšanās..No tā nezaudē ne process, ne iesaistītie.
... un laiks tikai parāda, kas ir kas un iemāca atšķirt īsto no neīstā
Tur jau tā lieta Sondra, ka viss tas ko mēs bieži vien noturam par mīlestību ir tikai kaisle un aizraušanās..............!
Es nu noteikti neesmu tās "dzīvē vienīgās un īstās mīlestības" atbalstītātāja, viss atkarīgs no tā, ko cilvēks pats sev galvā sastūķējis (principi, morāles normas, klišejas, utt)
Vienreiz iemīlies un tad tas vairs nav iespējams? Un, ja nu tas vienreiz, izrādās bija tikai aizraušanās un tas, kas patiešām liek dvēselei gavilēt nāk vēlāk?
Jābūt vienkāršākam un patiesākam pret sevi, arī izvēle var būt kļūdaina, cilvēki vien esam
Dārzniec, nu nevar visu laiku kopt tikai dvēseli, miesu novārtā atstājot..p redz, ka pati tomēr nonāc pie prātīga secinājuma, ka miesai arī savi prieciņi pienākas no pašas ***dabas***.. bet, ja dieviņš tā lēmis, tad viņa lēmumi nav apspriežami, bet izpildāmi..))
DABA PRASA SAVU...... It kā patiesi un pareizi, bet zem šī lozunga dažas arī nodzīvo visu mūžu, savas MIESAS PRASĪBAS turēdams augstā godā, nemitīgi tās apmierinādams un papildinādams...........Ko padarīsi, ja DABA tā lemj.........
Protams, ka lielākais piepildījums gan garam, gan miesai nāk no tā viena - ĻOTI mīlētā cilvēka. Bet, ja sekojam otram neapgāžamajam "bauslim" un baudu gūstam TIKAI garīgā plāksnē, tad jau laikam nedrīkst tomēr tik stipri pret savu miesu grēkot........ Tad jau laikam tomēr jāizšķiras par soli, kas noved to cilvēku uz BLAKUS TACIŅAS.......Labi, ja mīļotajā cilvēkā ir PILNĪGI viss, ko no viņa vēlētos......
tas jau būtu tas ideālākais variants - rast ***ne tikai*** garīgu piepildījumu kopā ar to vienīgo - karsti mīļoto cilvēku.. bet vai tad miesa arī dzīvo saskaņā ar prātu un sirdi?.. cik zinu, tad tā diktē savus *noteikumus*.. un kā rīkoties, ja lielā mīlestība uz laiku vai pavisam zaudēta?.. stāties klosterī un mērdēt miesu badā?.. nevajag visu tik ļoti idealizēt, bet vadīties no reālas situācijas.. nu nebūs tas tik pārlieku liels grēks, ja gūsim baudu ar vienkārši simpātisku cilvēku, ar kuru bijis tas mirklīgais *klķšķis*..
Ideālā variantā tā vajadzētu būt. Bet Tev taisnība - tik ideāli dzīvē notiek ne tuvu ne vienmēr! Tātad katram jāatrod savs kompromisa variants vai gluži vienkārši jāpaliek gribot.
Tie, kas ir precējušies, kaut kādu savu kompromisu jau ir atraduši, kuri vēl (vairs) nav - nu, katram savs.