Mēs visi bieži vien nesakām to, ko domājam. Vai arī sakām to, ko nedomājam. Mēdz būt tā, ka Jūs vēlaties kaut ko pateikt cilvēkam – atbildēt uz parastu jautājumu vai pateikt to, ko sen jau vēlējāties teikt, – it kā jau viss ir izplānots un sagatavots, bet kad pienāk tas brīdis, kad jāsaka, tad aizmirstas vārdi, Tāpēc Jūs pasakāt pavisam kaut ko citu, pavisam negaidīti pat priekš sevis.

Kāpēc mēs nesakām to ko domājam?  
Kāpēc mēs nesakām to, ko domājam, un sakām to, ko nedomājam?
Vai arī rūpīgi plānojat atteikumu. Jūs pat sagatavojat atbilstošu runu. Bet pēdējā brīdī nespējat atteikt, tāpēc piekrītat.
Bet dažreiz ilgi un karstasinīgi kādam kaut ko stāsta, skaidrojat, bet tad pēkšņi apjaušat to, ka Jūs tā nemaz nedomājat…
Kāpēc tas notiek? Kas liek mums tā rīkoties? Neizlēmība, nedrošība, bailes, cenšanās pielāgoties situācijai?

Teikt to, ko domājam?

Teikt to, kas ienāk prātā, – tā ir jebkura cilvēka dabiska vēlme. Bet reālajā dzīvē pieaugušiem cilvēkiem bieži vien nav tādas iespējas. Jo pat tuvam cilvēkam ne vienmēr var pateikt visu, kas ienāks prātā. Biežāk sanākt teikt to, ko otrs vēlās dzirdēt.
Mazi bērni, kuri tikko sāk runāt, saka visu, ko domā. Tā viņi dara līdz tam brīdim, kamēr vecāki un citi pieaugušie neiemāca viņus slēpt savas domas.
Ar laiku pati dzīve sāk mācīt, ka teikt visu, kas ienāk prātā, ne vienmēr ir ieteicams. Līdzīgi kā vecāki agrā bērnībā, dzīve var sodīt par tamlīdzīgām vaļībām.
Teikt vai neteikt ko domājam?