Cilvēku būtība un personiskās intereses vienmēr ir izraisījušas manī divējādas izjūtas-vai nu apbrīnu, vai pilnīgu, totālu nesaprašanu. Šoreiz esmu nesaprašanā...
Cilvēks nodara otram pāri un pēc idejas viņam jāsper pirmais izlīguma solis. Bet šis jaukais cilvēks izdomā sapūsties un tēlot apvainoto, jo, lūk, kā vispār kāds iedomājas uz viņu apvainoties...Viņš taču nav neko izdarījis...
Vēl citam tu centies palīdzēt sarežģītā situācijā ar padomu un konkrētu risinājumu, bet tevi pasūta uz vienu vietu, jo, lūk, visi ir idioti un viņš vienīgais ir gudrais...
Vēl kādam tu palīdzi un šis cilvēks ar pateicību pieņem tavu palīdzību. Beigās tev pasaka, ka tu vispār nekas neesi un uz tavu neizprotošo skatienu tiek tikai sarauktas uzacis un pateikts: ''Tev vispār neviens neko neprasija!"
Izskatās, ka vispār nav vērs censties...
Ключевые слова: Dilemma5
Sonja-
Tā ir iekšēja nepieciešamība....
Izvēles pareizumu vienmēr nosaka sajūtas...
Loti patika Vilka rakstītais, tikai vel mazliet papildināt gribas... Palīdzot citiem arī pats palīdzētājs reizēm jūtas uz cita pakapiena- stiprāks , varošāks, gudrāks.... salīdzinot ar to, kuram tā palīdzība tiek sniegta. Gan dot padomu, sniegt palīdzību, gan to visu pieņemt- nezaudējot pašcieņu un ari negaidot neko pretī- tā ir liela māksla. Tu palīdzi ne jau tādēļ, lai sagaidītu kaut ko pretī- kaut vai to pa.su paldies, bet tādēļ, ka tā vēlies darīt. Un otram ir tiesības pieņemt, nepieņemt, noliegt, atbalstīt to palīdzību. Var viņs vispār uzspļaut tam visam un turpināt darīt savas klūdas- tā ir katra paša izvēle.
Draugus un paziņas var izvēlēties, bet radus ne...
Nu tev ir pienācis laiks izvērtēt savu paziņu loku
Laikam visgrūtākais , ko mums nākas darīt , ir - izvēlēties izvēlēties , kad tas ir izdarīts , lietas daudzmaz sāk kārtoties ...
Vai ir vērts?
Noteikti ir!
Tikai,jāsaprot,KĀPĒC ir tāda attieksme....
Mums no bērnības ir mācīts būt stipriem,neizrādīt savu vājumu!
Pieņemt palīdzību no kāda(pat ja šī palīdzība ir patiešām vajadzīga)
nozīmē atzīt VISPIRMS pašam sev,ka esi ,kaut kur,cietis neveiksmi!
Lielākā daļa cilvēku to nespēj,jo BAIDĀS,ka viņu neveiksme tiks
uztverta,kā vājuma pazīme!
Tāpēc arī tāda-it kā neloģiska rīcība-vienkārša paldies vietā-ar nepateicību,
bieži pat ar rupjību tiek atbildēts uz palīdzību!
Cilvēkiem liekas,ka palīdzētājs nostāda sevi AUGSTĀK,un cenšas
šos iluzoros svaru kausus tādā veidā līdzsvarot!
Tās ir vienkārši-bailes atzīties SEV,ka reizēm esi vājš....
Tiklīdz ar Tevis minēto sāksi cīnīties, tā piedzīvosi savu personisko atkritienu, sevis iztērēšanu pa tukšo...saprātīgās devās personiskais egonav nekas nosodāms, bet labs dzenulis personiskās dzīves labklājībai...
Bet runa nav jau par Vienu...Runa ir par cilvēkiem kā tādiem...tās trīs ir tikai nesen notikušās situācijas...tādu ir daudz...un ne tikai man...bet mums visiem...tikai vieni ar to cīnās, citi nedara neko, bet citi vienkāši plūst pa straumi uz priekšu un viss ir lieliski...
Tavā atbildē jau ir atbilde - viņi visi..., visi nekad nebūs - viens ...
Vienkārši piekrītu Tev...un īpaši aizvainoti cilvēki jūtas tad, ja apzinies savas būtiskās vērtības, savas varēšanas, etc.,
Veiksmes vēlot ,
Luna .
Viņi visi ir tā vērti...Bet tas viss notiek dienu no dienas, un es drīzāk esmuu nonākusi pie secinājuma, ka tas jau sāk izklausīties pēc pazemošanās kāda priekšā...
...ir vērts -
ja otrs tas
ir priekš Tevis -
ko vērts !