Kad 1940. gada 17. jūnijā Latvijā iebruka «varenā sarkanā armija», kā to dēvēja Padomju Savienībā, okupācijas postošās sekas bija jūtamas jau pirmajā tās gadā. Ja tagadējie politiķi, kam mīļa Maskava, un iebaidītie vēsturnieki negrib atzīt okupācijas faktu, tad tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Tautu var mēģināt maldināt, skaidrojot visādas muļķības, bet patiesība tādēļ nemainās. Ka Krievija arī pašreiz vēl ir okupētājvalsts, liecina tas, ka Otrajā pasaules karā ieņemtās teritorijas nav atdotas. Vistuvāk tas redzams tepat aiz mūsu robežas. Abrene varmācīgi atsavināta. Japāņiem nav atdota puse Sahalīnas un Kuriļu salas, bet vislielākais kauna traips Eiropai ir okupētais Austrumprūsijas apgabals ar Kēnigsbergu, ko Krievija pārdēvējusi par Kaļiņingradu un uzskata par savu teritoriju, kaut arī kādreiz runa bija par piecdesmit gadus ilgu okupācijas laiku, kas sen jau pagājis un ko Eiropa kautrējas aizrādīt. Latvijas vēstniecības ēkas Parīzē neatdošana tās likumīgajam īpašniekam ir tikai tāds sīkums.

O. Sahars
2000.g.