Uz pārdomām uzvedināja šorīt nejauši noklausīta saruna. Kā parasti pļāpā divas dāmas.
Pirmā: " Bērnam septembrī uz bērnudārzu. Nemaz nezinu kā visu sapirkt. Drēbes vien tik daudz jaunas vajag."
Otrā: "Pastaigā taču pa humpalām,tur bērnu var tik skaisti apģērbt,es savam visu tur vien pērku."
  Aizdomājos par to laiku,kad mani puikas bija mazi. Nebija vēl tādu lietoto apģērbu veikalu. Bērnu drēbītes atdeva viens otram,kas nu kuram palicis par knapu. Reiz kāda paziņa atnesa savu bērnu drēbes veselu maisu. Zināju,ka abi viņas bērni gāja bojā ugunsgrēkā. Šausmīgs liktenis. Vēl cita kaimiņiene atnesa savu artavu, bet, ak nelaime, zinaju ,ka viņas bērns slimo ar tuberkulozi. Neuzvilku savam puikam neko no atnestā.
    Visu izmetu ,un aizgāju atpakaļ neskatīdamies. Varbūt iedomas,bet man ir sajūta,ka apģērbs ko kāds valkājis,nes šā cilvēka enerģiju,lai cik to mazgātu un gludinātu.
  Tā nu joprojām nespēju uzvilkt nevienu apģērbu,kas pirkts humpalās. Tāda stulba sajūta,ka nēsāju līdzi kaut ko svešu. Labāk mazāk,bet toties mans.