Saule dāsna bezgala,
ne kā citreiz-skopa,
kad dvēsele sala,
un mēs bijām kopā,
mākoņi neraud-
kā krituši grēkā,
vējam maskas-
noraut nav spēka,
saule aizgājusi,
tumsa vēl kavējas,
skumjas lien klusi-
manas un tavējās...
nelūgtas neprasītas
tās apziņā laužas-
ar savādu spītu
pašos dziļumos graužas...,
atmiņas nomazgātās-
kā kamols galvā,
mierinot plātās-
ņem dzīvi kā balvu...,
bet ...vai šo novakari-
nāksi-gribu es zināt,
jo vienīgais tu vari
manu kaisli-
pa īstam uzspridzināt.
Ключевые слова: dzeja18355, dzīve38631, attiecības38723
Удалённый пользователь
19 июля 2011 10:57super
Удалённый пользователь
19 июля 2011 10:57...maini....gaidu....
slikts c. 19 июля 2011 10:55Ja nekas...dārgi sanāks...labi,mainam beigas.
Удалённый пользователь
19 июля 2011 10:49...šito uz kapakmeni vajag rakstīt-ja kas
slikts c. 19 июля 2011 10:47Šajā gadījumā tur nav nekā personīga,vienkārši Anna tā uzrakstījusi...uz robežas ar dzeju...nu nenocietos sabojāt viņas noskaņas ,ceru piedos.
Удалённый пользователь
19 июля 2011 10:42nu,nu....ka tik Tu to brīdi nesagaidi šitā dzejojot
slikts c. 19 июля 2011 10:40Santina,nepatikšanas ir tās,kas mums ļauj pamanīt skaistos brīžus
Raivo K. 19 июля 2011 10:21
Удалённый пользователь
19 июля 2011 10:21Tāli...uzprasies uz nepatikšanām