Viņš sēdēja jūrmalā
un smiltis sijāja,
ar vienu roku plaukstā bēra
tad pirkstus atvēra,
lai vējš papūstu...
tās negribēja plūst prom no dzīvā smilšu pulksteņa,
un viņš
vairs nejutās kā kapteinis uz grimstoša kuģa   

ar miglas tauri
sauc nomaldījies
zvans ,
kad kuģiem miglā -
pazūd krasts ...

Kas jūs appīpējušies,kas par kapakmeņiem.......

Liekas, ka pat smilšu pulkstenis paātrinājis gaitu.............varbūt tikai manējais.........un ja nu arī jūsējais

Nebēdā,rīt būs jauna diena...

ak neskumsti ,būs tak atkal jauns rīts un jauna diena un kas zin ko jauku tā var atnest kopā ar sārtajām kļavlapām...

Nu,ko lai saka.....   

Izskatās pēc Kvazimodo. Kas Tev par depresiju, Eņģel balto?

To uz kapakmeņa vajag rakstīt.