Valsts ir tikai līdzeklis, viņa nav nekāds pašmērķis. Latviešu tauta ir tas dārgums, kura glabāšanas un kopšanas dēļ radīta īpaša organizācija – Latviešu valsts. Kā katra organizācija, arī viņa nav neiznīcināma.Bet sabrukšu valsti var vienmēr cerēt atjaunot atkal, ja vien tauta ir dzīva, kas to vēlas.

Zaudēdami savu valsti, latvieši tagadējās tehnikas apstākļos iznīktu, ja ne otrā, tad trešāpaaudzē.Ne jau tāpēc ,ka kāds viņus izdeldētu vaiizkautu, bet tamdēļ ,ka pārtautotos paši no sevis.Zūdot valsts robežai, kas latviešus sargājusi līdz šim no izklīšana, kas gan latviešus vairs pasargātu no asimilēšanās ar citām tautām ? Latviešu nebūtu.

Kāpēc ? Gluži vienkārši tāpēc ,ka latvietis, atskaitot mazu saujiņu, savu tautību vēl netur par tādu vērtību ,kas būtu par visu vari saglabājama. Viņš domā ,ka citas tautas ir kaut kas vērtīgāks ,vai arī nedomā neko, jo šaj ziņā ir pilnīgi vienaldzīgs.

Nacionālā vienaldzība ir tā, kas visīsākā laikā pazudinātu latviešu tautu ,tiklīdz viņai vairsnebūtu savas valsts.

Un tagad jautāsim: ko esam darijuši latviešu mūžības labad? Vai latviešu valsts ir bijusi līdzeklis latviešu tautas mūžības nodrošināšanai ? Jūs atkal klusat ,jo neesat par to domājuši .Bet par to vajadzētu domāt katru dienu.

Vajadzētu saprast ,ka brīvās Latvijas apstākļi ir steidzīgi izmantojami nacionālās apziņas ,nacionālo jūtuun gribas nostiprināšanai tādā mērā ,lai tad ,kad valsts – lai Dievs nogriež – vairs kādreiz nebūtu ,nebūtu jābaiļojas par tautas pastāvēšanu. Lai neviens latvietis ,lai kur viņš atrastos, nekādos apstākļos vairs neatsacītos no savas tautības. Lai viņš un viņa pēcnācēji paliktu latvieši arī tad, ja tos izkaisītu kaut vai pa visu plašo pasauli.

Vai Latvijas pastāvēšanas laikā ir visa vērtība likta uz pašu galveno – latvietības nostiprināšanu latviešu tautā? Nē. Par tautību un latvietību ir runāts tikai garāmejot. Divdesmit gados nav tikusi prasīta ne latviska kultūra, ne latvisks stils, nedz latviska audzināšana. Šīs lietas bijušas un palikušas tikai atsevišķu ‘’pārspīlēto latviešu’’ neatzīta doma. Tikmēr ir ļauta vaļa dzīvot visam nelatviskam.

Visus divdesmit gadus latvietība un latviskums, kam vajadzēja būt visu gādībā un aizsardzībā,ir dzīvojusi, tā sakot pažobelē ,kamēr goda vietās grozījies frakots nelatviskums. Latvietība gandrīz neko vēl nav ieguvusi no latviešu valsts. Viņa nav kļuvusi neko kuplāka un stiprāka valsts laikos. Brīvvalsts laiks nav pietiekami izmantots tam vissvarīgākam,kas vien varētu būt – tautas garīgai stiprināšanai tautiskā ziņā.

Skolotāji,kas šajā laikā uzaudzinājuši veselu jaunu paaudzi, nekad nav zinājuši, kādi ir nacionālās audzināšanas principi, paņēmieni un matereāli. To tie nezin vēl šodien, jo neviens nav viņiem to mācijis. Tautas mācība un latvietības mācība ir pilnīgi necilāts priekšmets,lai gan to vajadzēja zināt ne vien katram audzinātājam ,bet arī katram ierēdnim un sabiedriskam darbiniekam.

Nekas nav sistemātiski darīts,lai paceltu latviešu tautas vērtību apziņu latviešos. Rinda profesoru ,no citām svešzemju skolām un mācībām kūdīti, drīzāk veicinājuši mazvērtības sajūtas vairošanos tautā. Nekas nav darīts latvisko kultūras tradīciju apzinīgā izkopšanā un nostiprināšanā. Kultūras dzīves vadība noritējusi bez tā kultūras plāna un bez ideāliem ,kurus varētu dot latviešu kultūras filozofijai.

Kā izskatās mūsu zemē? Vai kāds svešinieks te var saskatīt latvisku mākslas un dzīves stilu? Kur ir latviskās ēkas,ar kuru stilu esam izpauduši latviešu tautas dzīves visus šos gadus savā valstī? Kur ir tie garīgie sasniegumi, ar kuriem pasaules priekšā būtu attaisnojuši īpašās latviešu tautas un viņas valsts pastāvēšanu? Tādu gandrīz nav. Tāda problēma nemaz nav pacelta visā valsts pastāvēšanas laikā.

Pajautājiet kādam latvietim – kādēļ viņš ir latvietis un kāpēc viņš grib par tādu arī turpmāk būt? Viņš nesaprašanā paraustīs plecus. Viņš nekādā ziņā nepratīs aizstāvēt ne savu latvietību, ne tautību,nedz valsti.

Būt vai nebūt latviešu tautai nozīmīgai pasaulē? Mirt vai dzīvot latviešiem tad ,kad grūtības kādreiz tiem uzmāksies?

Ja viss paliek pa vecam ,tad latviešiem nav izredzes pastāvēt kā tautai starp tautām ,ja nelaimes gadijumā nāktos zaudēt valsti. Ar valsts bojā eju iznīktu arī latvieši kā tauta. Bet tas nedrīkst notikt. Mums vajag spēt desmitiem reižu atjaunot savu valsti ,ja tas būtu vajadzīgs. Bet ,lai tas būtu iespējams, pašai tautai jābūt neiznīkstošai.

Tautas garīgā audzināšana nav nemaz iedomājama bez reliģiskās un ētiskāsaudzināšanas. Nav arī domājams, ka to varētu darīt ar nelatvisku reliģiju un ētisku palīdzību. Taisni valdošo reliģiju antinacionālais raksturs ir vis vairāk kaitējis tautiskā gara stingrestībai mūsu zemē. Brīva, netraucēta dievturības izplatīšana īsā laikā darītu brīnumus. Tā padarītu garīgi nelatvisko latviešu tautupar tautiski neiznīcināmu. Bet dievturība nav „labākās famīlijas” iemieļota. Tautas plašākās masās nezina, kā uz to raudzīties, jo oficiāli tā nav noraidīta, bet arī nav veicināta. Katrā ziņā tauta jūt, ka tagadējā Latvijā bez viņas var it kā iztikt, ka augstākās aprindas viņu tikai piecieš, bet nesaskata viņā neko valstij un tautai vajadzīgu. Šis viedoklis nav nācis par labu latviešu tautas nacionālam stiprumam un tikai paildzinājis tautisko neviengabalainību un vienaldzību.

Jaunam nacionālās audzināšanas laikmetam jāiesākas Latvijā. Jāiesākas laikmetam, kurā apzināti un droši tiktu visur bez izņēmuma goda vietā izcelts viss latviskais. Jālatvisko uzvārdi, apģērbi, dzīvokļu iekārtas, ēku stili. Jālatvisko pasaules uzskats, reliģija, māksla, kultūra. Jāpaceļ nacionālais lepnums un apziņa. Mērenās, piekāpības latvietības vietā jāstājs radikāla latvietības domai.. Tikai šādai nacionālai politikai pastāvot, varēsim runāt par mūžīgo latviešu tautu, kuru neskars jautājums: būt vai nebūt ?

                                                                                                      (E.Brastiņš - "Tautai,Dievam,Tēvzemei"  )