Man patīk, kā rudens palēnām nāk,
skaisti dabas ritumā veļoties,
apaļo kastaņu adatās metoties,
pīlādžu rūgtumu saldumā sārtojot,
domas atkal rāmumā kārtojot –
viss aiziet kā vasara, mainās un irst,
viss plūduma krāsās no jauna dzimst.

Man patīk, kā rudens palēnām nāk
tieši laikā pēc siltajām naktīm
ieber logā mirdzošas lietus lāses
un savērpj zvaigznes rudajā taktī.
Kurš teicis, ka rudenī jābūt skumjam –
tā vienkārši Zeme griežas, tā Saule rit
un elpa ap pirmo zeltaino lapu vijas.
/autors Daiga Lapāne./