Šo dziesmu tev
par rēnu vēju dziedu
ar violetu miglu virsājus,
kas klāj,
par taku aizaugušo,
kādreiz ieto,
par zilgu smeldzi
rieta nokrēslā,
par smaida atblāzmu
uz mākoņmalas zelta
sirdsatmiņās kas līst
kā rūgtens vīns
un mirkļus modina,
reiz izsapņotos,
kas vēja glāstā
viršu ziedos trīs…
Šo dziesmu savam tuvam un labākam draugam.
Ключевые слова: milestiba34034, dzive38630, attiecibas38723
Inese Z. 11 ноября 2011 20:12Hmmm, draugam nevis draudzenei, hmmm???
jurijs s. 11 ноября 2011 18:56Visdrošākā un vislabākā pavadone ir sirds valoda, un to apgūstam, lasot dzeju. Dzeja atklāj cilvēku dvēseles bezgalīgās dzīles, māca redzēt skaistumu, cīnīties par to.
Andrejs K. 11 ноября 2011 18:42Tā tas arī ir Albert.
alberts d. 11 ноября 2011 18:39
Nebūtu pretī būt tas draugs.....
Un lai tie neticīgie,rūpju apsēstie neredz ka pasaule ir skaista,pietiek ar to ka ir cilvēki kas tam tic!