kāds laiks jau it kā pagājis, bet nav tas aizgājis...
no manām domām projām,
kā cerība, kā piepildījums milzīgs
tā nebija, ne diena un ne arī nakts,
un nebija tā ziema, ne īsti - vasara...
tas mirklis ilga sekundes, bet drīzāk daudzas minūtes...
jautājums tik viens - kpc tas manā atmiņā...
kā nebeidzamas ilgas straumes plūst...tik spēcīgas, tik straujas!
..kā vēlējos to ļoti sajust es - tās mūsu paralēlās pasaules...
kas ir tik dažādas...bet man - ne svešas..
tas bija vakars bezgalīgs - no saules lēkta - rieta
tās sajūtas..tik piepildītas - tās atbalsojas manī...
tik laiks vien iet, bet nepazūt - man it nekas no tā...it nekas no tā!!!
tik labi, tik bezgalīgi labi...jutos toreiz es tai vakarā!
tik saldas bij tās vēsmas, tik reālas - man dārgas...
tās manā dvēselē - vēl dzīvo šobaltdien...
un nezudīs šis mirklis man tik dārgs - tik mana cerība!...
tas mirklis sasniedzams...

http://www.youtube.com/watch?v=IRk_D1UMPsI&ob=av3e