Paskaties, debesis ir drūmu segu mākta,
Vai tām, kāds pelēcīgo segu tīšam uzlics,
Vai cilvēkus, kas nevīžīgi iekļaujas kopīgā masā,
tiešām ir pelēku nokrāsu klāts,
Vai taurenis, kas līdzinās citiem,
Pats par sevi nav krāšņs,
Kad beidzot beigsies, šīs pielīdzināšanas citiem,
Mēs esam tādi kādi esam,
Bet katrs ir savādāks,
Nevar salīdzināt to un šito,
Jo atšķirībā no evolūcijā sastrādātā,
Tikai cilvēks ir tas, kam dota iespēja izvēlēties, domāt,
Tikai cilvēks cilvēkam, var sagādāt sirds dēstus,
Un tikai mazulis spēj patiesi visai pasaulei paziņot,
Kas viņam patīk vai nepatīk,
Arī jūtas, kas māca mūs mīlēt, katram ir savadākas, bet tomēr tik patiesas,
Ja kādu ienīsti, tad no visas sirds,
Ja mīli, tad tik stipri, ka nelaid vaļā,
Ja reibsti pārņemts no jūtām, tad reibsti tikpat patiesi, kā pēc šampanieša glāzes,
Atver acis mums apkārt ir tik daudz mīļu un jauku lietu,
Ka neviens, kas pamanīs nevarēs palikt vienaldzīgs,
Vienalga vai tevi pārņēmis naids vai mīlestība,
Vai tev ir jūtas vai nav,
Baudi, izbaudi, jo katru lietu mēs daram vienreiz,
Katra reize ir neatkārtojama un dziļa,
Tici un redzēsi, arī sapņi tev noticēs,
Un tieši tu veidosi savus sapņus,
Nevis sapņi un murgi tevi pakļaus savos valgos,
Bēdz no realitātes, bet atskaties, realitāte ir tur pat blakus,
Viņa ir tava realitāte un neviens nespēs tev to atņemt,
Dzīvo šodien, domā par nākotni,
Bet pagātnē atceries tikai labo.