Mani papēži bija apskretuši cieti kā krams, staigājot pa sauso, karsto tuksneša segumu, bet sirds bija izkususi pavisam mīksta. Kopš ar mani kopā lidoja mana mūza, visas robežas bija sagruvušas (vismaz tā es sev teicu, mierināju, jo paši mūri nesabrūk, tos var tikai nojaukt), mana izkaltusī mute šķita patīkami tīra, bet verdošais gaiss, kas iepriekš smacējot spieda uz visām ķermeņa porām, tagad atspirdzināja.
Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, es iemīlējos. Iemīlējos šajā būtnē, šajā parādībā, šajā nekā no pirmā acu skatiena, lai gan jau tad sapratu, kāpēc viņa ir šeit, pie manis. (Mana dzīve bija pārvērtusies par pretrunu un vislielākā pretruna bija tā, ka savas dzīvības necilo fonu vēl uzdrošinājos saukt par dzīvi.) Es biju tuksnesī, pavisam viens. Bez citas dzīvas būtnes, bez ūdens, bez drēbēm. Visapkārt bija kails tukšums, un arī man tādam bija jākļūst, lai šī zeme mani paņemtu klusi.
Tajā pašā brīdī man bija jāizdara izvēle. Es varēju tūlīt nokrist zemē gārdzošs un ciešanās ieplestām acīm, un mans pēdējais vārds būtu: „Ūdeni…” Par to mani neviens nesodītu. Neviens pat nebūtu redzējis, ja ne es un viņa. Pakritušais un Ilūzija.
Es pateicu „jā” šajās nolādētajās laulībās, šim velnišķīgajam kontraktam. Pārāk ļoti es mīlēju sevi – tik vienkārši bija atslēgas vārdi. Kopš tā brīža es gāju kopā ar savu mīļoto, ar savu Nāves Eņģeli. Es nekad nebiju bijis laimīgs, vienīgā doma riņķoja manās asinīs, kutināja manas lūpas. Jo pagātnes nebija, bet tagadne bija perfekcija. Es gāju, lai gan manas kājas neskāra zemi, es ēdu, lai gan neatvēru lūpas. Tikai nedzēru, jo negribējās. Utopija peldēja līdz ar mani, un es mīlēju katru brīdi, ko pavadīju ar viņu kopā. Un tomēr mana miesa joprojām kvēloja pēc viņas. Man vajadzēja, bet mana mūža mīlestība smaidot kratīja galvu, tas nozīmēja „drīz, pavisam drīz”…
Es viņu nogalināju. Jā, es viņu nogalināju! Neviens cits. Es pats sevi nogalināju un viņai atlika tikai man atdoties. Līgums bija lauzts, karogs tika nolaists, saule bija kritusi un aplauzusi savus starus.