Cik daudzreiz esmu redzējis, kā snieg !
Bet acis brīnās, nespēdamas pierast.
Un dvēselei kā pirmo reizi liek,
Lai ieklausās tā pārslojuma mierā.
Aiz loga baltās pārslu pūkas slīd.
Tās visiem pieder.Nepieder nevienam.
Kā tavu acu tāla gaisma krīt
No neredzamām , netveramām dienām.
Vai tās ir atvadas. ko sūti man?
Aiz katras ausmas paslēpušies rieti.
Kaut kur no tāles tavi smiekli skan,
Un birst uz pleciem balti ābeļziedi.
Uz kailām krūtīm - malts un smaržīgs prieks...
Un solījumi, neprātīgi dotie.....
Cik daudzreiz esmu redzējis, kā snieg !
Un katru reizi citādāk tas notiek.
/ Jānis Sirmbārdis /
Katrai ūdens pilei ir sava romantika, tikai jāprot to saskatīt.....
Labi , ka sniegam nav skopuma refleks, dāvā mums un neaizmirst kaimiņus,....
Paldies par ziemu kaimiņos.....
sniegs ir tikai sasalis ūdens, bet tik daudz romantikas
Arī pie kaimiņiem sniegs
Līdzsvaram ir jābūt, ja būs viss tikai labais , sāksim svērties tikai uz vienu pusi, nebūs ar ko salīdzināt un no kā mācīties... un nebūs līdzsvara dzīvē...
Kaut kam nepatīkamajam arī jāuzpeld atmiņā,lai varētu balansēt dzīvē......
Patīkami , ka mēs varam saglabāt , tos skaistākos mirkļus savā dzīvē, bet visu lieko, "melno" izmest no savas dzīves, lai gan tas brīžiem uzpeld atmiņu novītušo ziedu vāzē.....
Domāju gan,ka neaizmirstami mirkļi.....Patīkama labsajūta,kura ilgi paliek atmiņā....
Ziema ir pilna ar savu romantiku, skaistumu , kaisli, jauki ja cilvēks spēj to saskatīt ne tikai ka aukstu ziemas dienu ,bet kā sniegpārslu deju vēja, saules, mēness gaismas pavadībā...
Ziema Londonā pie BIG - BENDA ir redzēta Jaungada naktī. Neaizmirstamas atmiņas, kad katrs pretīmnācējs tevi apsveic Jaunajā gadā...
....ziema dzied....
Paldies , Aleksandr, Tavas sniega pārslas pārklāj melno sauli ar gaišām sniega pārslām, sen nedzirdēta dziesma....OK
..sniega spožā gaisma......
Es nejūtos lieka, bet reizēm vērojot kā snieg.......pārņem dīvainas sajūtas