Tas apmēram kā braukt autiņā bez bremzēm pa šauru nepārskatāmu ceļu.

Piekrītu  Laumiņa !

Ātri metās pieaugušo dzīvē, ātri rada bērnus, skrien pakaļ laikam  un kad nāve skribinās gar kāju īkšķiem, tad nav vairs ko atcerēties.

nu  arī tā Ro tikai var nepaspēt novērtēt skaisto līķi -steigsies arī ātri aizraut uz kapiem .

Tas nozīmē - dzīvot ātri un atstāt skaistu līķi.

Jamak dzivot,kontrolet sevi.Tas nav viegli,bet ja grib neradisies problemas.

Toties var noslīkt!

un sūdos neviens vel nav nosities

štrunts, Juri, toties svaigos mēslos ir silti

uz pašiznīcināšanos

Ispējams.

Steigties baudīt dzīvi vajag-nepazaudējot skaidro saprātu.....

Tas nozime ,ka cilveks baidas kaut ko palaist garam

kad esam mazi steidzamies izaugt, pēc tam steidzinām bērnus lai tie ātrāk aug un pie kā nonākam kad piebremzējam, skaistākais laiks jau garām.

Mēs drīkstam apstāties. Drīkstam bez steigas dzīvot, smieties, elpot, mīlēt. Lēnāk.
Drīkstam aizsviest prom visus steigas akmeņus  un redzēt, kā tie aizlido, ja vien mēs ar savu gribu tos piespiežam. Mēs drīkstam palikt pagalvī mīkstāko no tiem visiem, apgulties smilgās, jūras smiltīs vai meža norā un – vienkārši paraudzīties debesīs. Tik sen tam nav bijis laika...
Drīkstam skaitīt mākoņu aitas, miegt acis plašajā, reibinoši bezgalīgajā debesu zilumā – ne tāpēc, ka no tā būs kāds labums, ne tāpēc, ka zināsim skaitu un nosauksim vārdā krāsas toni, bet gan tāpēc, lai mierā beidzot pamanītu, ka tepat, tepat, ar roku aizsniedzamas tās kāpnes, kas tiecas debesīs....

piekrītu Jana un Paldies Luna !

Būtībā neko, tikai ceļu uz iznīkšanu. Tu proti ieklausīties sevī, bet uzklausot citus neaizmirsti sevi...un Tev tas izdodas...
http://www.youtube.com/watch?v=4ZjKRFqBEUw&feature=relmfu

Tā ir, bet depresija, ja to tā var saukt, var uznākt ne tikai no steigas dzīvot.

Jā Jana , Daudzi nonākusi depresijā nezin ,kā un kāpēc pazaudējuši jēgu visam

... bija reiz multenīte par pūķīti negausi, kam visu vajadzēja..*man, man* un beigās no visa tā palika slikti. Tā pat ir ar cilvēkiem, kam vajag visu *šodien* un pēc pilna programmas, vajag to, to un to vēl arī un *pa smuko* gan mantiskā, gan sajūtu līmenī. Bet, jā, bieži vien virspusēji, neizbaudot līdz galam gan iegūto, gan sajusto, jo nav laika, jāsteidzas uz jaunām uzvarām un mērķiem (kas arī nebūt nav slikta lieta). Tā skrienot, bieži pārdeg un visspaliek mielēm apnicīgs, uznāk depresija, u.t.t. Ne velti senči teikuši, ka steidzies lēnām.