haikai ir doma, pantiņam sērīgas atskaņas
bet kur tu tā sniedzies, tik īsās bikšelēs? kā sprīdītis pēc laimes, vai kā meita pēc mieta?

atkal nāks rudens, kas ražas laiks
savāks ābolus, nopļaus lakstus
pūcīgs atkal būs laimei vaigs
kluss paliks iesildīts kakts

Haika bija pēdējā, bet pārējās tikai proza vai "jopiķ", tapēc, ka pēc būtības haikas ir trīsrindes  

Tas brīnišķīgi teikts !
/ To noliegt netaisos ! /
Sniegs tomēr projām trauks ,
/ Vai aizkavēt to varu ?
Un ziedēs puķes,
Bērzu zari šalks ...

tie ir maldi, ka spirts nesalst
tas sārmo un iztvaiko
tikai siltumā

(haika, jopiķ)

kālab baidiesm tev tak azotē ir kaut kas drosmei

(jopiķ, man zīmes uz "labo Alt" - nepierasti)

k­­­ā lāstekai aprīlī
siltas asaras vaigos
ka sniegs taj­­a brīdī
svaiga pumpura baidos...

"" Vai sega ir tur, kur es guļu "',
Smags jautājums mani māc ,
Tas spiežas man virsū un prasa:
"" Nu atbildi, atbildi   ...!
Vai tiktāl tu sajaucis gultas
Un vietas , pat cepures ...?!

Sega ir tur,kur guļ viņa.

neko nesapratu, bet man patika

... nekliedz - re ku Tava sega ...