Kad aiziešu es no dzīves, to daudzi nemanīs pat.Varbūt vienīgi ceļmalas lapa, ko
              vairāk
              nemīdīs manu nošķiebto kurpju zoles.Varbūt vienīgi zivis ūdensrožu  dārzos,
              kas   turpmāk varēs  mierīgāk dienvidū snaust.Un varbūt arī tas vientuļais un
              skumjais  bērzs,kam ik pavasari esmu atņēmis zemes raudzētas sulas.

Kad  aiziešu es no dzīves, būs  svelmaina jūlija diena,kaut kur tālumā negaisa lādiņi
              briedīs  un akmeņi  karsti dvašos kā ēze.Cilvēki steigties  aizvērt  vaļējos
              logus,
              pagalmos novāks uz  auklām izkārto veļu un lietus gaidās pat  nepamanīs,
              ka manis vienkārši vairāk nav.

            

Un tas būs labi, ka nepamanīs, jo draugiem nenāksies sāļās asaras vīstīt izrakstītajos
             liekulības  mutautos, jo mākslotas nopūtas nevajadzēs skuju vainagā pīt.
             Ļaudīm  taču nepatīk ļoti,ka,pieskandinot laimes  kausam,tiem atgādina
             neizbēgamo.Es aiziešu nepamanīts,un tas būs mans pēdējais labais darbs.

Un tomēr es vēlos , lai pēc manis tad raudātu kāds,-
              viens  vienīgs, kam darījis esmu tikai sāpes, kam  esmu aizmirsis pasacīt
              paldies, no kura esmu ņēmis vairāk, nekā  pretī iespējis dot.Es nevēlos
              citu kā to :lai šķiršanās brīdī kaut viens, tikai viens cilvēks mani atpakaļ
              sauktu.
                                / Artūrs Goba /