Gara tumsība, izglītības trūkums nekad vēl nevienam nav nācis par labu.

Patiesībai piemīt tikpat maz kautrības kā gaismai.

Idejas, pie kurām prāts ir piekalis mūsu sirdsapziņu,- tās ir važas, no kurām nav iespējams atbrīvoties nesaraujot gabalos savu sirdi, tie ir dēmoni, kurus cilvēks spēj uzvarēt, tikai viņiem pakļaujoties.



Patiesībai piemīt tikpat maz kautrības kā gaismai.

Tikai kolektīvā katrs indivīds rod līdzekļus savu dotumu attīstībai, un tādējādi, tikai kolektīvā ir iespējama personiskā brīvība.

Komunisti vispār nesludina nekādu morāli... . Viņi neizvirza cilvēkiem nekādas morālas prasības: mīliet cits citu, neesiet egoisti utt., viņiem, tieši pretēji, ir lieliski zināms tas, ka noteiktos apstākļos gan egoisms, gan pašaizliedzība ir nepieciešama indivīdu pašapliecināšanās forma.

Komunisti nepavisam nevēlas... iznīcināt atsevišķo cilvēku, lai rastos vispārējais, sevi upurējošais cilvēks... .

Tieši proporcionāli lietu pasaules vērtības pieaugumam pieaug cilvēciskās pasaules devalvācija.

Šajā pasaules kņadā draudzība ir vienīgais, kam ir svarīga nozīme personiskajā dzīvē.

Jebkura ekonomija galu galā pārtop par laika ekonomiju.

Idejas pašas neko nespēj īstenot. Lai idejas īstenotos, ir nepieciešami cilvēki, kuriem ir jāpieliek praktiskais spēks.

Vājums meklē glābiņu ticībā brīnumam.

Cietsirdība ir raksturīga likumiem, ko diktējusi nedrošība, jo, tikai būdama cietsirdīga, nedrošība spēj būt enerģiska.

Patiesa brīvības valstība sākas tikai tad, kad beidzas darbs, ko diktē nepieciešamība un ārēja mērķtiecība, tātad, savā būtībā tā atrodas ārpus materiālās ražošanas sfēras.

Rupjš, neaudzināts cilvēks ir gatavs uzskatīt jebkuru garāmgājēju par pašu riebīgāko un zemāko radījumu virs zemes tikai tamdēļ, ka tas ir uzkāpis viņam uz varžacs. Savas varžacis viņš ir padarījis par cilvēciskās rīcības vērtējuma mēru.

Sociālistiskam cilvēkam tā saucamā vispasaules vēsture nav nekas cits kā cilvēka tapšana cilvēku darbības rezultātā.

Katra brīva attīstība ir visu brīvas attīstības nosacījums.

Audzinātājam pašam ir jābūt audzinātam.

Ir viegli kļūt par svēto, ja nevēlies būt cilvēcisks.

Vardarbība kļūst par katras novecojušas, bet ar jaunu grūtas, sabiedrības vecmāti.

Reliģija - apspiestas būtnes vaids, bezsirdīgās pasaules sirds, tā ir - neapgarotas kārtības gars. Reliģija ir tautas opijs.

Reliģija ir tāda cilvēka pašapziņa un pasaules izjūta, kas vēl sevi nav atradis vai atkal sevi ir pazaudējis.

Revolūcijas - vēstures lokomotīves.

Sods nav nekas cits, kā sabiedrības pašaizsardzības ierocis pret pārkāpumiem, kas apdraud tās eksistenci. Bet, vai ir laba tā sabiedrība, kas nepazīst labāku pašaizsardzības līdzekli par bendi un kura pasludina pašas cietsirdību par mūžīgu likumu?

To likumu pamatā, kas vajā par principiem, ir bezprincipialitāte, netikumisks, jutekliski-priekšmetisks redzes viedoklis uz valsti. Tie ir netīras sirdsapziņas nevilšus izlauzies kliedziens.

Morāle - ir bezspēcība darbībā. Katru reizi, kad tā iesaistās cīņā ar kādu netikumu, tā cieš zaudējumu.

Likuma paragrāfi morāli nedara stiprāku.

Tieši liekulība ir tā, kas sevi piesedz ar Dievu, neticot ne tā eksistencei, ne labā visvarenībai; tieši savtīgums ir tas, kas personīgo pestīšanu stāda augstāk par sabiedrības pestīšanu kopumā.

Zināma mērķa labad politikā var noslēgt vienošanos pat ar pašu nelabo - ir tikai jābūt pārliecībai, ka tu apvedīsi ap stūri velnu, nevis velns tevi.

To, ko vēlas mietpilsonis,- dzīvot un vairoties... vēlas arī dzīvnieks... . Savu cilvēcisko pašapziņu, brīvību šo cilvēku sirdīs vēl ir jāmodina. Tikai šīs jūtas, kas kopā ar grieķiem ir pametušas šo pasauli, bet valdot kristietībai izšķīdušas iluzoros debesu valstības māņos, var atkal padarīt sabiedrību par cilvēku savienību, kas apvienojušies augstāku mērķu vārdā.

Ja adekvāti apzināta interese ir visas morāles princips, tad acīmredzot ir jātiecas pēc tā, lai atsevišķa cilvēka intereses sakristu ar vispārcilvēciskām interesēm.