Viņa visu dienu pacietīgi gaidīja, Viņa bija iekārojusi To, un cerēja, ka Tas nepazudīs līdz mirklim, kad Viņa tiks Tam klāt. Nepiepildītās alkas darījas Viņu nervozu. Laiks vilkās kā nomērdēts, cilvēki staigāja šurpu turpu, risināja savas problēmas, stundām runāja pa telefonu , strīdējās viens ar otru, brēca bērns,  pilnīgs skaņu haoss, viņas galva dunēja, bet viņa nenolaida savu skatienu no Tā.
Kņada pamazām norima, bet vēl nebija droši. Vēl bija bīstamais un viltīgais  Viņš, ar kuru Viņa nemaz nealka satikties, vismaz, ne jau ceļā pie Tā, un ne jau šonakt.
Iestājās miers un tumsa.... varētu iet, bet...kaut kur tumsā ir Viņš. Viņa mirkli nogaidīja, apkārt valdīja kapa klusums, viens solis tuvāk Tam...nekas nenotiek... vēl viens solis.... divi lieli stiepieni, un Viņa ir tikusi pie Tā.
Aizrautīgi viņa ieelpoja viņa aromātu un tumsā iedomājās tā apveidu. Visi nervu gali sāka kutēt turpmākā gaidās.  Nu Tas piederēja Viņai, paildzinot baudu Viņa pieskārās Tam... un tad... asas sāpes, plīstošu trauku troksnis, un īss apziņas mirklis, ka tās ir beigas....
Virtuvē iedegās gaisma, uz galda tupēja Runcis ar Peli zobos, un zemē mētājās šķīvja lauskas un Siers...